par assetiem nezinu, ja sanāks - pavaicāšu, paskatīšos. bet jautājuma būtība, manuprāt, ir citur: ir, protams, ļoti kārdinoši spēlēties ar konceptu "man tev parāds nav jāatdod, jo man tam nav naudas", bet tas, manuprāt, ir priekšpēdējais solis ceļā uz "Laupi salaupīto" proletariāta diktatūras paradigmu, vispārēju nacionalizāciju un ekspropriāciju.

jo (1) ja valsts apdrošinātie depozītu minimumi bija samērīgi konkrētās valsts kontekstā [es to tiešām nezinu] un (2) valstij bija starptautiskas saistības par apdrošinātajiem depozītiem tiklab tās cik citu EEA zonas valstu pilsoņu priekšā, tad, manuprāt, parāds ir kaut kad kaut kādā veidā jāatdod (to var pārstrukurēt, to var atlikt, par to var vienoties, ka nemaksā procentus, da jebko), bet tas ir jāatdod. vēlreiz atkārtoju, ka tas [cik es sapratu no sava drauga] nav Parex gadījums, kad Parex-am neļāva nobankrotēt, līdz ar to bankai palika visas saistības un ne jau tikai apdrošināto depozītu apmērā, bet VISAS saistības [acīmredzami tika glābti kkādi lielie ārzonas klienti utml.]. Landisbanki ir bankrotējusi [un Islandes valsts tai to atļāva izdarīt bez bailout-a] un tai līdz ar to ir stipri mazāk saistību, katrā ziņā tai nav saistību mūžīgi maksāt ex-īpašniekiem uzpūstus depozīta procentus kā Parex gadījumā, tāpat tai droši vien nekādā gadījumā nav jāatgriež depozīti, kas pārsniedz garantēto apdrošināto apjomu. korekti runājot, apdrošinātie depozīti ir jāatdod valstij nevis pašai bankai - tās ir valsts saistības, ko tā ir uzņēmusies attiecībā gan pret saviem, gan arī pret citiem EEA pilsoņiem.