Datoru pirmoreiz ieraudzīju pie jūzeres Fjoklas tēva (alias mana krusttēva) viņa darbavietā, frīdrihebertfondā. Bija vēls vakars, vecāki un krusttēvs ar saviem draugiem kūpēja uz balkona, klandzināja glāzes un bieži atkārtoja frāzes: "Ne, ne, ne!" un "Jā, vai ne!". Tā kā cienītā Fjokla, šķiet, nodevās mācībām vai varbūt pat jau studijām un nebija pieietama, es vientulīgi sēdēju un likos pilns ar ananāsu sulu*. Un tur tas bija - personālais biroja kompūters. Diemžēl, izslēgts. Balts, toreiz vēl ar izliektu ekrānu. Man vajadzēja zināmu devu drosmes, lai nospiestu kādu no klaviatūras taustiņiem. Jo - jau nu tas piepeši ieslēdzas? Vai arī, ja nu tas jau ir ieslēgts, bet no mana necilā mēģinājuma tūdaļ pamodīsies, sāks rūkt un zibināt nesaprotamus uzrakstus uz ekrāna? Un tad visi būs dusmīgi?
Pienāca krusttēvs un, šķelmīgi uz mani skatoties, norādīja uz datoru, jautājot: "Interesē?" Es pamāju ar galvu. Sirds sāka dunoši sisties. The Time Has Come! Es beidzot varēšu redzēt, kā strādā dators! Taču krusttēvs tikai kratīja galvu, smaidot teica "Ne, ne, ne" un devās atpakaļ uz balkonu.
Pienāca krusttēvs un, šķelmīgi uz mani skatoties, norādīja uz datoru, jautājot: "Interesē?" Es pamāju ar galvu. Sirds sāka dunoši sisties. The Time Has Come! Es beidzot varēšu redzēt, kā strādā dators! Taču krusttēvs tikai kratīja galvu, smaidot teica "Ne, ne, ne" un devās atpakaļ uz balkonu.
*Ananāsu sula man bija erogēnā zōna, kā laukos dzīvojošam, jo lielākoties mani bezalkoholiskie atspirdzinājumi bija bērzu sulas vai rūgušpiens. Kad ar Mama Tebarg braucām uz Rīgu, allaž to pieprasīju, kad apmeklējām kafejnīcu. Ja budžeta apstākļu dēļ man tika piedāvāta bulciņa sulas vietā, es tomēr izvēlējos sulu.
Current Music: |
Felt - The Splendour of Fear |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}