Vairākas · dienas

"Viņā izpaudās tā dīvainā parādība, kas raksturo daudzus - kas zina, ja rūpīgāk palūkosimies - visus - nejauši viņa dzīves apstākļi kā attēls un līdzība saskanēja ar viņa instinktu virzienu, ko noteica kūtrums un nošķirtība."
[Fernandu Pesoa, "Nemiera grāmata", 35.lpp.]
Šodien ir manas skaidrības dzimšanas diena - jau divi gadi bez alkohola.
Daudzkārt esmu domājis šeit kaut ko ierakstīt par šo tēmu, izkļūšanu no tumsas un biezokņa pasaules, bet tas izrādās grūtāk, nekā biju domājis.
Nav nekādas lēkāšanas zaļā pļavā un cimboles (arī par cimbolēm raksta Pesoa) strinkšķināšana, un, būtībā, nekad arī nav bijis - kad to savulaik ar piespiedu spēkiem centos iedzīvināt, tās izrādījās ēnas no pasaules, pēc kuras tiecos. Protams, kaut kas sirdssilts un patiess bija arī šajos juceklības un paviršības gadījumos, nomēzt visu pagātni no galda kā šahistam ar sliktu raksturu ir augstprātīgi un tikai pasvītrotu manu nevēlēšanos pieņemt pagātni tādu, kāda tā ir bijusi.
"Dzīve mani vajā kā ēna. Ēnas nav tikai tad, kad viss ir aizēnots. Dzīve mūs nevajā tikai tad, kad mēs tai padodamies." [58.lpp.]
Viss notiek un tas, kas notiek, ir iekšpus visa - ar to man pietiek un draudīgas ir tās minūtes, kurās šķiet, ka nepietiek.
Atsaites ir stingras, kalns ir augsts, paldies jums visiem, kuri to veic ar mani kopā - attālināti, savās domās, nejaušās atskārtās.

Darbs komercmedijā arvien vairāk attālinās no medusmaizes - sevišķi daudzo kompromisu dēļ, kurus nākas pieņemt, jēgu un dziļumu nomainot pret operativitāti un - ja vien Fortūna ļauj, skandālu.
Tomēr ir viena lieta,kas mani ļoti gandarī,un tās ir daudzās relīzes par klasiskās muzikas* koncertiem. No tām es uzzinu daudzus jaunus komponistus un reiz arī "dabūju biļetītes" uz manis izsenis mīlēto "Trio Mediaeval" Pēterbaznīcā.
Šodienas atklājums ir Dītrihs Bukstehūde, kura vārdu pa ausu galam biju dzirdējis agrāk, bet tad man likās, ka tas ir kaut kāds filozofs.
Un, izrādās, lielāko dzīves daļu viņš aizvadījis nu jau 'manā mīļajā' Lībekā.

_______
*kad rakstu "mūzika" ar īso "u", allaž piedomāju par Sigvardu Kļavu.

Cilvēkiem ir jāļauj dzīvot viņu dzīves - bet ir daži, kuri tieši no tā baidās, ka jādzīvo sava dzīve.
Es arī tāds biju.
Tagad dzīvoju savu dzīvi un domāju, ko iesākt ar savu mammu, kura savu dzīvi baidās dzīvot.
Daudz nekā optimismu viesoša tajā nav - mērens mazturīgums, palēnām promslīdoša veselība un kravas ar pagātnes fantomiem, kuri spiež uz plakstiņiem, lai saredzētu lietas skaidri un gaiši.
Esmu viņas līdzatkarīgais - vispirms emocionālā, tad alkohola un visbeidzot atkal emocionālā līmenī.
Uzlabojumi gan sāk parādīties. Ļoti lēni un gausi - tāpat kā visās dzīves jomās manas atveseļošanās ceļā.
Tomēr es jūtu, ka tuvojas tas brīdis, kurā kaut kāda veida atkabināšanās notiks, tikai es nezinu, kas tam būs par iemeslu un kādu secīgu viļņošanos tā radīs. Nevarētu teikt, ka mani tas baida vai uztrauc. Varbūt vienkārši liek būt modram.

Kapi man ir svarīgi tādēļ, ka apstādina manā skrējienā. Tieša norāde: te vienmēr beidzas katra ceļš, neatkarīgi no seguma, par kuru gādāts tad, kad vēl bija iespēja.
Mans ikdienas skrējiens gan ir daudz lēnāks un izsvērtāks un ir pa epizodei, kad no tā gūstu pat gandarījumu. Tas ir tikai un vienīgi skaidrības nopelns.
Bet ar visu lēmumu un izsvērtību neesmu kļuvis mazāk cilvēks - man ir savas nepiepildītās ambīcijas un ikdienas vajadzības, par kurām nav drosmes runāt ar tiem, kuri var līdzēt to izpildē. Ir nedrošība par vispārējo nākotni un reizēm pat par nākošo mēnesi.
Bet atliek uzlūkot pieminekli kādam vai kādai, kura mūžs aprāvies daudz agrāk kā manējais, kad tūdaļ skaidrs - rokas tev ir, galva tev ir, strādā. Lai, Raiņa vārdiem, ne tikai kaut ko izdarītu, bet "veiktu".
Agrāk, kad šī atskārta piemeklēja, ņēmu talkā kādu dzērienu un tas man palīdzēja atslābt no pašuzliktajiem smagumiem. Nomierinot un "apstiprinot", ka viss šobrīd ir tieši pašā labākajā statusā, kāds vien iespējams. Taču vienmēr nākamais rīts (līdz pirmajam ielāpam) skaudri iegrieza, ka ar šo atslābināšanās brīdi esmu nokļuvis vēl tālāk pretējā virzienā, nekā biju pirms tam.
Nu un tagad... Tagad palīdz filozofija, īstenībā. Uzmanīga taustīšanās pa izziņas okeāna krastu, kurā atrodami daži vērtīgi, spoži akmentiņi. Citkārt arī kas no Jaunās Derības, bet tas, protams, daudz savādāk iekārtotā plauktā, ne tajā pašā līmenī un dziļumā. Galu galā, arī aktualitātē.

Ogriņa izstāšanās: kā ar jēlā speķī ietītu slidu gar plecu.

SN ierīvēja sejā neapturamo laika ritējumu, sevišķi jau ar arhīvu fragmentiem no LTV filmētajām ceremonijām. Bet tāpat arī ballītē, kurā dejoja dažnedažādi jauni un skaisti cilvēki.
Domājām ar Svenu un viņa draudzeni aizbraukt līdz Aleponijai, jo "tur esot nobāzējies Varde". Ārā no Vardes draudzenes uzzinājām, ka viņš jau devies mājup. Un tad arī šķīrāmies savā starpā.

Tīklos zvīgoja pārmetumi par mizogīniju Āboliņa tēlā un ceremonijas caurviju mijiedarbē ar otru vadītāju/balvu pasniedzēju/balerīnu. Jūzeris lasitajs, pie ieejas kūpinot elektronisko cigareti, par šo cemmi norādīja, ka "lai taču cilvēki izņemas".

Vēl bija dažas īsas un sirsnīgas tikšanās.
Tā, starp citu, paliek par tendenci. Un tas, pāri visam laika ritējuma uzvēdītajam trauksmes signālam #koganesesmupaveicisradošu, ir ļoti labi.

***
Neko šodien,
Visu rīt

Ko vēl lai svarīgu
Es dotu citām rokām
Padarīt

Nekad par sevi
Vienmēr par citu

Noraudāt par darbu
Labi nedarītu

Ir ūdens rāms kā beigta seja
Mūs meklē Tas, kam svarīgs

Kalns, ne leja

Šo dzejoli es uzrakstīju pirms gada, 6. novembrī. Tajā bija iekļauta visa mana tābrīža bezizeja, kurā mani bija iegrūdusi mana atkarība. Tas, kas "mūs meklē" šajā gadījumā ir Dievs, un šīs dienas acīm samanu tiltu ar Mozus grāmatu un tajā aprakstīto Ievas un Ādama grēkā krišanu. Jau ilgi pirms tā novembra vakara es zināju un jutu, ka Dievs mani meklē. Bet es biju "kails" un slēpos, tāpat, kā rakstvietā. Un tad Viņš atnāca pēc manis.
Pirms gada, nu jau dienu vēlāk, es dzēru Valmieras autoostā ar kaut kādiem džekiem, no kuriem viens man piesitās par biedru. Mēs gājām uz netālo Rimīti vēl pēc viskija (es vēl šodien brīnos, kā pēc šī mana pēdējā plosta vēl bija palikusi nauda) un beigu beigās atradām kaut kādu hosteli, kurā visu iegādāto piebeigt.
Katru minūti un stundu no tā un vēl nākamā vakara, kurā jau dzērām Cēsīs, es sapratu un zināju, ka šīs ir beigas, tā ir mana pēdējā dzeršana.
Šovakar es esmu mana drauga pasākumā, kurā viņš stāstīs par savu grāmatu. Man ir darbs, kurš man patīk un kurā es tieku novērtēts. Man ir draudzene, kura mani atbalstīja, kad man bija smagi un priecājās par manām veiksmēm. Un viņa dara to vēl arvien. Bet pats galvenais - es esmu skaidrā. Un tikai tādēļ, ka Viņš mani meklēja. Un atrada gatavu sev sekot,kaut tobrīd biju nokritis tik dziļi, kā vēl nekad savā dzīvē.

Moderat koncis bija tuvākais, kā es jebkad esmu bijis Chemical Bros. Bet tad viņi parādīja savu unikālo raksturu

Total love

Domājot par to, kāpēc tieši pagājušā gada rudenī viss aizgāja tik lielā vorteksā: manā tābrīža darba vietā nebija tādu draugu,kādi man ir tagad. Ir taisnība, ka draudzībai ir sava vieta un darbam - sava. Bet stāsts ir par to, ka agrāk ik dienas strādāju vidē, kurā vidējais vecums bija 55 gadi, un tas nāk līdzi ar medicīnisko enciklopēdiju sarunu jomā un neizturamiem raksturiem un uzsvēru fasādiskumu kopējā saziņā.
Šobrīd man ir apkārt cilvēki manā vecumā, un arī te ir savas tēmu atkārtošanās un, kaut kādos brīžos, arī salīdzinošais dziļuma trūkums procesu tvērumā vispār - proti, kas ir būtisks, lai par to vispār domātu un kur nu vēl runātu.
Pagājušajā gadā ap šo laiku ārpus darba es varēju rēķināties ar tiem, kuri kaut kādā mērā dalīja ar mani to pašu apļveida rotāciju ap personiskajām nebūšanām, kādu veicu es. Un tā nu mēs kopīgi apļojām pa tiem Saturna gredzeniem.
Bet ar katru nedēļu un dienu kļuva arvien grūtāk uz tiem nobalansēt. Līdz vienā rītā es izlidoju plašajā haosa telpā.
Es vēl arvien mīlu un man rūp tie biedri, kuri palikuši uz tiem balansēt vēl arvien. Katram ir savs brīdis, kad nonākt tur, kur jāsāk viss no jauna. Nu, vai arī nenonākt.
AA rindās esmu saticis daudzus, kuri no tām izstājas, jo dodas balansēt. Un tikpat daudzus, kuri atkal atgriežas - cenšoties turpināt dzīvot. Katrs ceļojums uz vienu vai otru pusi apstiprina: dzīve ir ļoti trausls dzīpars. Citējot manu kolēģi, kurš sēž manam galdam otrā pusē un katru rītu iesāk ar divām bulciņām no rimīša.

"Uz klavierēm stāv vīna glāze -
Kas to dzers, tas mirs."

Tā skan pantiņš no manas bērnības laiku grāmatiņas "Burbuļmātei deguns garš", un savulaik man šī divrinde likās dīvaina neierastās kompozīcijas dēļ. Piepešais aprāvums šķita neloģisks.
Savukārt tagad tā ir kļuvusi par patiesību, kuru pats esmu iedzīvinājis.
Stāsts ir par to, ka manā stāvoklī ir nepieciešama tieši šāda līmeņa dramatizēšana - plika un nepielūdzama seku summa brīdim, kurā man ne tikai ienāktu prātā "vienu paņemt", bet es arī to izdarītu.
AA metode māca domāt tikai par šodienu un gar rītdienu negrābstīties, un tai es arī mācos sekot ikdienā. Taču prāta funkciju līdzšinējā loģika ir pārāk dziļa - starp pārējo domu kārtām ir nepieciešams dabisks solis uz priekšu, citādi es nevarētu saplānot pilnīgi neko, ja reiz tik ļoti no nākamības ir jāvairās. Savukārt tik krasu nošķīrumu, ka alkohola kontekstā nākotnes dimensija man ir liegta, vēl neesmu iespējis izdarīt.
Tad nu paliek šis pantiņš. Ja tā nebūtu, tad varētu pieņemt, ka "nav jau tik traki". Un tāds, visdrīzāk, varētu izrādīties mans pats pēdējais pieņēmums ever.

Arvien lielāka domas tīrība. Katras domas. Varbūt tā ir tā slavenā apzinātība.

Ejot uz Daili, klausījos gūgl transleitā, kā pareizi jāizrunā salikums "règle de jeu". Tas bija iekļauts vienā no maniem jautājumiem Malkovičam.

Pēdējās divas nedēļas bijušas diezgan smagas, bet redzu un manu, ka citiem klājas vēl smagāk.
Vasaras nogales allaž ir dīvainas un pildītas tūvjansoniskām sāpēm vai, labākajā gadījumā, skumjām.
Tagad tas viss jāpiedzīvo, esot skaidrā.
Ir kaili un tukši, toties ar precīzu un nedrebelīgu fokusu.
Un tas ir liels ieguvums.

Tomēr indes zari ir ļoti dziļi iesniegušies gan organismā, gan prātā. Bieži jādomā par iedzeršanu. Tas nozīmē, ka ir baltie plankumi - kaut kas nav piepildīts. Būtu jānoformulē, kas tieši.

"Vai jūsu dzīvē tagad ir mazāk prieka un baudu?", man jautāja terapeite.
"Jā," es atbildēju, piemetinot: "Toties ir nācis vietā kaut kas cits."
Nosvērtība. Jo miers ir ļoti izvēlīgs pret vidi, kurā ierasties un manifestēties. Bet notiek arī tas. Protams, jo tālāk no pilsētas, jo tuvāk mieram.
Konkrētība. Par to, kas padarīts un kas vēl darāms.
Uzmanība. Refleksu un reakcijas uzrādītie, precīzie izpildījumi turpina pārsteigt.
Miegs. Dziļš kā atvars.

Vēl ar savu AA biedru šodien ceļā pēc sapulces runājām, ka dzīve skaidrā ir daudz dārgāka. Jo tu vairāk kaut ko dari. Tu nodarbojies ar dzīvošanu. Kas, savukārt, bieži vien (ja pat ne visu laiku) pieprasa finansu līdzekļus. Par laiku - tas jau pats par sevi.

Un vēl jau arī tas, ko saprast ar 'prieku' un 'baudu'. Tā kā abus elementus pēdējo gadu laikā ģenerēju ar alkoholu, tie man bija efektīgi, koši, bet - iznīcinoši. Morāli, garīgi, mentāli un fiziski.
Acīmredzot, pienācis laiks tiem atrast jaunu saturu. Nav izslēgts, ka meklējumi varētu novest pie patiesā šo fenomenu kodola. Patiesā manā izpratnē, protams.

Dzīvojot ierobežotu baudu apstākļos, prāts klaboši, bet tomēr adaptējas jaunajai situācijai. Viens no jauniem baudas avotiem ir kļuvusi tēlotāja māksla. Īpaši - zīmējumi, grafikas, akvareļi, pasteļi, eļļas gleznojumi.
Šķiet, daudz labāk saprotu mākslas dziedniecisko spēku kapacitāti. Remdināt, apstādināt, apklusināt, iekšupvērst.
Bet pats būtiskākais - parādīt laika nosacītību, pārradīt pagātni uz skatiena brīdi.
Tas ir līdzīgi kā ticībā transcendentālajam, manā gadījumā - Dievam.
Pacelt skatienu no oļainā, dangainā ceļa un ieraudzīt plašumu. Debesis un mākoņus. Koku galotnes.
"Ko mīli tu, ceļiniek", vai ne.

Tā kā bija jāpaspēj iegādāties zivis vecākiem, kuriem tās ir rets, tādēļ īpaši gaidīts gardums, pirms Praida un vēl citiem saviem pienākumiem iegriezos Centrāltirgū. Piepeši nez no kurienes izplūda visai plaša frakcija ar jauniešiem atbilstošajā atribūtikā un ar visai ievērojamiem varavīksnes karogiem.
Vienkāršo pilsoņu sejas izteiksmes variējās no himērām Parīzes Dievmātes katedrāles greznojumos līdz Onorē Domjē trāpīgajiem tušas saržiem. Neaizmirstot Bosu, kurš Centrāltirgus caurmēra publiku vienmēr ir raksturojis ļoti precīzi.
Esmu allaž aizstāvējis Rīgu - arī tāpēc, ka tā ir mana dzimtā pilsēta un uzmanīgam vērotājam var atklāt daudz jauna un, ja ne skaista, tad interesanta - tomēr šodien tās vēders tika atklāts īpaši pretīgi, iespējams, kontrastējoši priecīgās un atraktīvās jaunatnes dēļ.
Varbūt tas ir paaudžu nomaiņas jautājums un savas izmaiņas nesīs arī Rail Baltica veiktā pārkārtošana. Katrā ziņā pamestības, nolaistības un bezcerības mods šajā pilsētas daļā ir iesūcies katrā betona un asfalta porā tiktāl, ka arī ļaudis, kuri šai vietai slīd cauri, pieņem objektu, nevis subjektu formas. Un prieks, kas tās ielokā negaidīti parādās, ir perversija, nevis svaiga gaisa malks - tieši tāpat, kā par to domā noteikta daļa sabiedrības, kura Praida karogu bradā ar kājām, neskanīgi aizsmakušā balsī lasa Jauno Derību un tur plakātus ar brīdinājumiem ka "grēks jūs iznīcinās".

...anyway, šodien vienā filozofijas memē bija attēlots Buda, kurš cilvēku pūlim paziņoja: "Jūs vēlaties, tādēļ jūs ciešat."
Pie laba ātri pierod, un pie ātrām baudām vēl ātrāk. Nonākšana klajā laukā, kur tev jāmeklē baudas alternatīvas, var būt aizraujoša, un negaidītie atradumi jāglabā īpaši rūpīgi. Gadās dienas, kad neatrodi nevienu. Vai arī pats sev iestāsti, ka neesi atradis. Tās ir visbīstamākās dienas.Labi, ka ir spēja tās nofiksēt un atbilstoši turēt nostāk vai pat pa gabalu.Tai pat laikā, to darot, tu apzinies, ka itin kā aplaupi sevi. Kaut gan vienīgais, kas tiek nolaupīts, ir sagandēta veselība un tik ilgi meklētais, līdz daudz maz ieraudzītais dvēseles miers.