mākslas filmas ar maskētām laimīgām beigām
‎
"Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu"

izcila māksla var arī pavisam eleganti apmānīt tās baudītāju, tādējādi padziļinot paša mākslas darba izpratnes ceļu un vedot dvēseli sevis iepazīšanas ceļojumā. ir māksla, kas var apvest ap stūri kādu vienkāršāk domājošu skatītāju, liekot tam šedevra vietā saskatīt tikai pliku sūdu. ir arī tāda māksla, kas pat var apmuļķot skatītāja labi trenēto spēju atpazīt cilvēku raksturus, vai notikumu pavērsienus. un viens no šādiem spēcīgiem gabaliem ir 1975.g mākslas filma "kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" ar džeku nikolsonu galvenajā lomā tēlojam randlu patriku makmurfiju.

tātad... kā jau atceraties, pašā filmā patriks ir sīks huligāns, kurš izvairās no cietuma, izspēlējot balto kārti. filma visā tās garumā iepazīstina skatītāju ar patrika cilvēcīgo un neatlaidīgo garu, viņa dedzīgo empātiju un mīlestību pret cilvēkiem. tā ļauj pieķerties nebrīvē nokļuvušajiem sistēmas upuriem un beigās sagrauj ticību labā uzvarai pār ļauno, iemetot skatītāji skarbā fināla cēlienā un pamatīgi spiežot uz jūtām. šādi arī skatītājs tiek "paņemts" un "aptīts ap pirkstu", divu stundu garumā ļaujot aizmirst pašu svarīgāko sākumā... tātad citēju no wikipēdijas : "In 1963 Oregon, Randle McMurphy is incarcerated for the statutory rape of a 15-year-old girl" jeb īsāk sakot - patriks ir pelnījis lobotomiju jau pirms filmas sākuma.