mūzikli
‎
nekad neesmu uzticējies cilvēkiem, kuri apgalvo, ka viņiem patīkot kāds mūzikls. tas nevar būt nekas cits, kā snobiska izlikšanās, jo tev vienkārši jānovirza lielākā daļa savas smadzeņu spējas, lai atšifrētu vārdus, kurus aktieris ir sašķobījis tik ačgārni, tikai lai ielocītu tos melodijā. un itin bieži paši vārdi ir izvilkti no aizvēsturiskām vārdnīcām, lai kaut kā iemocītu tos atskaņās. un tā vietā, lai koncentrētos uz dziļo vēsti, kuru varbūt scenārija autors mūziklā ir ieguldījis, tev visa mūzikla garumā jākoncentrējas uz verbālo hireoglifu atšifrēšanu pamatīgās bailēs, ka aktieris tūlīt pašreklāmas nolūkā mēģinās savaldzināt skatītāju pulkā neeksistējošus audiofīlus, palaižot nākamo orālo nacistu enigmas kodu.

līdzīgi ar smago metālu. tas izņēmuma kārtā varbūt varētu patikt tikai mentāliem invalīdiem bez jebkādām smadzeņu spējām, ja tiem ļauj paslepus pirms dziesmas klausīšanās izlasīt vārdus un tēlot, ka viņi saprot, ko vokālists tur rūc.