30 May 2016 @ 10:48 pm
Mājas  
Es pieļauju, ka Latvijā būtu vieglāk. Tik pazīstamās vietas un ielas. Vienmēr būtu vecāki, pie kuriem aizbraukt. Draugi, kuri ir uzauguši līdzīgos apstākļos un vidē/kultūrā un saprot tevi. Valoda, daba, Jāņu svinēšana. Pasēdēšana kafejnīcā, pie viņa glāzes. Tās mazās lietiņas, kas dzīvi padara dzīvojamu. Ja vēl normāla nauda būtu, savs mājoklis. Kaut kāda stabila nākotne, kurai varētu izsisties. Siltās vasaras, negaisa smarža, gaišās, smilšainās pludmales.

Kādreiz, vēstures grāmatās, lasot par trimdiniekiem, kas pie pirmās iespējas, pēc kariem, vai citiem apstākļiem centās atgriezties mājās - es domāju - nu kāpēc? Ārzemes taču ir forši. Varbūt arī ir. Bet mēs dabā un ģenētiski tā esam iekārtoti, ka mums vismīļākais un tuvākais ir tas, kas ir pazīstams. Arī stārķi taču lido uz mājām, vasarā. Tūkstošus kilometru, lai atgrieztos savā kokā, Latvijā.

Man bērnība laikam ir un vienmēr būs un paliks mīļākais posms savā dzīvē. Es biju patiešām laimīgs. Īpaši vasarās. Man bija paveicies. Lauki, Kārsavā. Draugi, bumbas spēles, nakts piedzīvojumi, kokos rāpšanās, braukāšana ar riteņiem, bezmaksas augļi un ogas, peldēšanās u.t.t. Tas bija visperfektākais laiks dzīvē. Viss tas, ko tu tajā vecumā vēlies un nekādas atbildības, raižu par nākotni, rēķiniem u.t.t. Jā naudas bija maz - tik cik kabatas naudu iedeva. Bet varēja taču iztikt.

Es nekad dzīvē vairs nebūšu tik laimīgs, kā es biju bērnības vasarās. Es būtu priecīgs, ja es varētu dzīvot kaut vai ar pusi tās sajūtas, kas man bija toreiz.

Vai tāda ir pieaugušo dzīve un pasaule?
 
 
( Post a new comment )
di_wine[info]di_wine on May 31st, 2016 - 01:08 am
Stārķi "atgriežas" arī Tenerifē, tā ka mini nu, kur ir mājas :)

Es ar pieaugušo dzīvi saskāros ļoti agri, 4 gados sāku iet sagatavošanas klasē, tad jau skola un vājprāta slodze. Man nav bijusi saulainā bērnība. Bija pienākumi, pārdzīvojumi dēļ vecāku šķiršanās. Tā ka labi, ka tur nepazaudēju savu "laimi". Dzīvoju te un tagad. Ar visu, kā ir. Un nav nemaz nekādas sajūtas, ka tā laime ir te LV. Nemaz. Bet - varbūt Tev ir jāpamēģina veiksme? Ja ir kādas biznesa idejas, nezinu, kaut kādas ražošanas, sadarbības. Jo nu strādāt kaut kādā valsts iestādē, ofisā, atsēdēt jēgas nekādas. Jūties kā nevienam nevajadzīgs un izčakarēts personāžs. Šī valsts noteikti neliek justies tev kā mīlētam un vajadzīgam valsts pilsonim. Ne velti tik daudzi brauc prom.
(Reply) (Thread) (Link)
Edgars[info]apelsiins_ on June 3rd, 2016 - 12:37 am
Ko tad tu bērnības vasarās darīji? Tad jau skola nebija. Žēl man to daudzo cilvēku, kam nav bijušas bezrūpīgas vasaras, laukos. Man 95% ir ļoti saulainas atmiņas, par to laiku. Arī nekādas depresijas nebija. Pat ne tuvu. :D

Nu jā, droši vien, ka man tikai tagad tā liekas, cik Latvijā atkal būtu forši. Bet nu būtu jau arī, ja varētu nākotni būvēt. Ja viss ietu uz augšu. Man tāda sajūta, ka Latvija mirst. Burtiski pārvēršas par spoku valsti.

Biznesa idejas jau laba lieta, bet bet apķērīga partnera man laikam neizdotos un finanses arī vajadzīgas sākumam. Turklāt es zinu, cik nervu un negulētu nakšu prasa savs bizness. Pazīstu čali Latvijā, ar kuru kopā agrāk Londonā strādāju. Tagad viņam sava auto īre ir un arī foršas telpas, pasākumiem. Saulains, noturīgs džeks. Tagad sēž uz visādām nervu zālēm, jo viss tas bizness, atbildība, degoši termiņi un nodokļu rekets, no valsts puses, ir pie tā novedis.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
di_wine[info]di_wine on June 3rd, 2016 - 12:49 am
Ko es darīju? Ziemu vai vasaru katru dienu bija jāspēlē klavieres. Vasarās gadījās padzīvot īrētās istabās kaut kur netālu no jūras. Bet nekādu lauku. Pārsvarā mans pelēko smilšu Pārdaugavas pagalms ar šķūņiem un žurkām :D
Runājot par Latviju, ir ieciklējušies cilvēki, kas sev un citiem stāsta, cik te viss labi, bet, kad esi reāli iekšā izdzīvošanas spēlītē, kad pašam jānopelna nauda, lai būtu ko ēst ne tikai pašam, bet arī bērnam un kaķim, kad valsts maksā pabalstu 11 eiro ar kapeikām par to, ka esi piedzemdējis bērnu, kad valsts nepārtraukti zog visu acu priekšā, nepārtraukti taisa jau iepriekš sarunātus iepirkumus, tērē miljonus pa labi un pa kreisi, vienkārši izšiverē valsts naudu, ņem ķešā, otkatos, slēdz līgumus ar radu un draugu uzņēmumiem, kad neviens normāls uzņēmējs nevar godīgi nomaksāt visus nodokļus, bet ir jāčakarējas un jāpiņķerējas, lai varētu izdzīvot - da ejiet jūs visi patrioti... Jā, ja tu sēdi amatā un no tās pašas valsts vai kāda starptautiska uzņēmuma budžeta saņem savu aldziņu, tad varbūt arī stāsti sev un visiem, cik te viss ir lieliski. Ko te cilvēki var atļauties? Uzkrītoši, bet nu lupatu un brendu kults sit augstu vilni. Arī Apple un džipi.
Nepieminēsim vispār klimatu valstī. Daži mēneši gadā ir silti un baudāmi pie ūdeņiem, bet lielākais periods jau ir aukstums, lietus, sniegs, drēgnums. Maksājot par apkuri, kādas naudas aiziet...
Tā ka mēs ar vienu kāju jau prom. Braucam pārziemot - kā stārķi. Kaut kā, zini, nedaudz vieglāk elpot paliek, kad redzi un jūti, ka citur cilvēki dzīvo kā cilvēki.
Man LV nepatīk kopš brīža, kad sāku strādāt Saeimā un sajust, kas tur augšā vispār notiek... Pirms nepilniem 20 gadiem. Un nekas, pilnīgi nekas nepaliek labāk - ja vērojam nevis statistikas ciparus, bet realitāti, reālus cilvēkus un reālu dzīvi/izdzīvošanu.
(Reply) (Parent) (Link)