Edgars ([info]apelsiins_) wrote on May 30th, 2016 at 10:48 pm
Mājas
Es pieļauju, ka Latvijā būtu vieglāk. Tik pazīstamās vietas un ielas. Vienmēr būtu vecāki, pie kuriem aizbraukt. Draugi, kuri ir uzauguši līdzīgos apstākļos un vidē/kultūrā un saprot tevi. Valoda, daba, Jāņu svinēšana. Pasēdēšana kafejnīcā, pie viņa glāzes. Tās mazās lietiņas, kas dzīvi padara dzīvojamu. Ja vēl normāla nauda būtu, savs mājoklis. Kaut kāda stabila nākotne, kurai varētu izsisties. Siltās vasaras, negaisa smarža, gaišās, smilšainās pludmales.

Kādreiz, vēstures grāmatās, lasot par trimdiniekiem, kas pie pirmās iespējas, pēc kariem, vai citiem apstākļiem centās atgriezties mājās - es domāju - nu kāpēc? Ārzemes taču ir forši. Varbūt arī ir. Bet mēs dabā un ģenētiski tā esam iekārtoti, ka mums vismīļākais un tuvākais ir tas, kas ir pazīstams. Arī stārķi taču lido uz mājām, vasarā. Tūkstošus kilometru, lai atgrieztos savā kokā, Latvijā.

Man bērnība laikam ir un vienmēr būs un paliks mīļākais posms savā dzīvē. Es biju patiešām laimīgs. Īpaši vasarās. Man bija paveicies. Lauki, Kārsavā. Draugi, bumbas spēles, nakts piedzīvojumi, kokos rāpšanās, braukāšana ar riteņiem, bezmaksas augļi un ogas, peldēšanās u.t.t. Tas bija visperfektākais laiks dzīvē. Viss tas, ko tu tajā vecumā vēlies un nekādas atbildības, raižu par nākotni, rēķiniem u.t.t. Jā naudas bija maz - tik cik kabatas naudu iedeva. Bet varēja taču iztikt.

Es nekad dzīvē vairs nebūšu tik laimīgs, kā es biju bērnības vasarās. Es būtu priecīgs, ja es varētu dzīvot kaut vai ar pusi tās sajūtas, kas man bija toreiz.

Vai tāda ir pieaugušo dzīve un pasaule?
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.