Meklēju simpātiskas meitenes priekš threesome/foursome. Kādreiz taču jāpamēģina. :) Var arī vēl kādu džeku pieslēgt - man nav žēl. Es gultā esmu pilnīgi bez kompleksiem. :D Nezinu, laikam tas nāk ar vecumu. Threesome, foursome, 69, anal, choking, oral, annalingus, hair pulling, lip biting, spanking, DP...everything goes. Pats ar gadiem novērtēju ilgas un pamatīgas priekšspēles. Dzīve ir tikai viena un tā ir pilnīga huiņa - izlikties, ka mēs esam kārtīgi un pareizi morāles cilvēki.

Ja tas viss aizietu, es apsvērtu ideju dibināt svingeru/group sex pasākumus, Rīgā, ar hand picked people, strict rules and lots of fun :D

https://photos.google.com/photo/AF1QipOxNSz09-dM7iYXLaf0zN65XNyBODjjD3AQcvr_

Iedomājies - Es Tev pienāku klāt, saņemu ar vienu roku cieši, bet maigi aiz kakla. Ar otru saņemu zodu. Pievelku sev klāt un cieši noskūpstu, iekožoties apakšlūpā. Ar roku atstumju matus no auss. Nolaizu auss ļipiņu, viegli tajā iekožoties. Ar mēli nobraucu pāri ausij, liekot sajust vieglu elpas kustību. Skūpstu kaklu, pēc tam ar roku cieši to saņemu, ar roku atpogāju blūzīti, ļaujot atsegties krūts galiņam. Stingri saņemu to ar lūpām, ar roku stingri apņemot kaklu, cieši palaizu, ļaujot zobiem noslīdēt pār krūts galiņu, jūtot, kā tas paliek stingrs. Virzos lejup. skūpstot vēderu, lēnām virzoties uz kājstarpes pusi. Skūpstu un laizu visu apkārt, tā arī nepietuvojoties īstajai vietiņai. Tu gaidi un viegli elso, gaidot mirkli, kad mēle pieskarsies tur. Šis mirklis neseko. Tā vietā es vēlreiz noskūpstu Tevi uz lūpām un cieši saņemot aiz kakla, pastumju uz gultas pusi un nogrūžu tur. Es rupji paceļu Tavas kājas, piespiežu tās Tev pie vēdera, saliektas ceļgalos, atsedzot kāstarpi, pavisam atklātu un pieejamu. Tajā brīdī es cieši saņemu Tevi aiz kakla un ar mēli cieši pārslīdu pāri klitoram un lūpiņām, tur lejā. Ar katru apļveida kustību samitrinot to aizvien vairāk, pa ceļam slidinot mēli gan dziļāk kājstarpē, gan arī, it kā nejauši pārslidinot to ānusiņam. Tā es rupji spēlējos ar Tavu kājstarpi, neņemot vērā Tavu kautrību, vai neveiklumu - tas tieši mani uzbudina vēl vairāk. Es rupji pagriežu Tevi uz vēdera, ar rokām paplešu Tavus dibena vaidziņus, atsedzot pilnīgi visu. Es ieslidinu mēli kājstarpē, laiku pa laikam nobraucot pāri arī dupša caurumiņam. Es, ar plaukstu uzšauju pa Taviem dibena vaigiem, liekot pārsteigumā sarauties. Bet nav tā, ka man pilnībā rūpētu Tavas sajūtas. Tu zini, ka es esmu te, lai paņemtu Tevi tā, kā es vēlos. Es sajūtu, cik slapja un slidena ir Tava kājstarpe. Es stingri saņemu Tevi aiz matiem un noskūpstu uz lūpām. Ir pienākusi Tava kārta. Es paņemu Tevi aiz matiem, pieceļu sēdus, gultā. Pēc tam izvelku no gultas, piespiežu uz ceļiem un piespiežu locekli pie Tavām lūpām. Es stingri to spiežu uz priekšu un Tev nekas cits neatliek, kā vien pavērt lūpas un ļaut tam ieslīdēt mutē. Es saņemu Tavu pakausi, aiz matiem un sāku regulēt tempu. Tu darbojies, izdodot seksuālas skaņas. Es iekožu sev lūpā, aiz baudas. Ļauju Tev pāris minūtes darboties, izbaudot nepiedienīgo skatu. Pēc tam es aiz matiem Tevi atrauju nost no sava locekļa un vēlreiz piespiežu Tavas kājas Tev pie vēdera. Šoreiz es Tavai kājstarpei pietuvinu locekli, piespiežu to pie kaunuma kaula un cieši gar to slidinu locekli uz leju, līdz tas sasniedz pašu kājstarpi un lēnām ieslīd tajā...

Labvakar, visiem.

Man iet tīri ciešami. Dzīvoju Latvijā, Ādažos, vecāku mājā. Nav ideāli, 36 gadu vecumā, bet vismaz blakus ir ģimene. Esmu Latvijā gadu un divus mēnešus. Gribētos kādā mirklī pārvākties uz Rīgas centra pusi, bet tā nav prioritāte.

Strādāju loģistikā, mazā firmiņā. Brīvajā laikā laboju datorus Ādažos. Šī piestrādāšana ir diezgan labi aizgājusi un kopā ar pamatdarbu es jūtos sevi tīri labi nodrošinājis.

Negribas rakstīt neko skumju/smagu, lai gan gājis ir ļoti visādi. Kopš pavasara beigām viss šķiet sakārtojies. Izārstēju savu smago depresiju, cerams, ka uz neatgriešanos.

Svešzemes vairs redzēt negribu, izņemot atvaļinājuma ceļojumā. Man ir jauka, skaista draudzene, lielisks un parupjš sekss, un mums ir tiešām laba saderība, raksturos. Ir arī kaķis - Leo.

Ja es vēl tiktu vaļā no sava tinnīta, dzīve būtu pavisam forša.

Kaut kā tā...

Rekur mazītiņa galerija. Es, viņa, kaķis.

https://photos.app.goo.gl/freEA9Kz4zmJdMXt7

Es pieļauju, ka Latvijā būtu vieglāk. Tik pazīstamās vietas un ielas. Vienmēr būtu vecāki, pie kuriem aizbraukt. Draugi, kuri ir uzauguši līdzīgos apstākļos un vidē/kultūrā un saprot tevi. Valoda, daba, Jāņu svinēšana. Pasēdēšana kafejnīcā, pie viņa glāzes. Tās mazās lietiņas, kas dzīvi padara dzīvojamu. Ja vēl normāla nauda būtu, savs mājoklis. Kaut kāda stabila nākotne, kurai varētu izsisties. Siltās vasaras, negaisa smarža, gaišās, smilšainās pludmales.

Kādreiz, vēstures grāmatās, lasot par trimdiniekiem, kas pie pirmās iespējas, pēc kariem, vai citiem apstākļiem centās atgriezties mājās - es domāju - nu kāpēc? Ārzemes taču ir forši. Varbūt arī ir. Bet mēs dabā un ģenētiski tā esam iekārtoti, ka mums vismīļākais un tuvākais ir tas, kas ir pazīstams. Arī stārķi taču lido uz mājām, vasarā. Tūkstošus kilometru, lai atgrieztos savā kokā, Latvijā.

Man bērnība laikam ir un vienmēr būs un paliks mīļākais posms savā dzīvē. Es biju patiešām laimīgs. Īpaši vasarās. Man bija paveicies. Lauki, Kārsavā. Draugi, bumbas spēles, nakts piedzīvojumi, kokos rāpšanās, braukāšana ar riteņiem, bezmaksas augļi un ogas, peldēšanās u.t.t. Tas bija visperfektākais laiks dzīvē. Viss tas, ko tu tajā vecumā vēlies un nekādas atbildības, raižu par nākotni, rēķiniem u.t.t. Jā naudas bija maz - tik cik kabatas naudu iedeva. Bet varēja taču iztikt.

Es nekad dzīvē vairs nebūšu tik laimīgs, kā es biju bērnības vasarās. Es būtu priecīgs, ja es varētu dzīvot kaut vai ar pusi tās sajūtas, kas man bija toreiz.

Vai tāda ir pieaugušo dzīve un pasaule?

Es esmu klaidonis. Klejotājs, mainītājs.

Ir jocīgi, kā es pagājušajā gadā, pirmajā septembrī, gaidīju viņu lidostā, atlidojam. Es biju priecīgs, varbūt pat nedaudz laimīgs.

Es pat īsti nepamanīju, kā mēs šo deviņu mēnešu laikā uzgriezām viens otram muguru. Vienkārši pienāca diena, kad bija par vēlu kaut ko glābt. Es pat nezinu, kad. Jā - mēs nebijām saderīgi. Mēs nepapildinājām viens otru, viņa bija pārāk jauna un mūsu raksturi visu laiku sadūrās. Man pietrūka arī patiesa mīļuma, no viņas puses. Es pieļauju, ka arī viņai daudz kā pietrūka no manas puses.

Tie bija trīs gadi. Un tagad tie ir beigušies. Un manā mazajā pasaulē ir sabrucis viss. Nākošo divu dienu laikā man ir jāatvadās no tik pierastā dzīvokļa, kur mēs dzīvojām. Mājīgs un plašs. Ir sarunāta istaba pie darba, 45km no Oslo, kuru es pat redzējis vēl neesmu. Man nav pārliecības, ka mans darbs nebeigsies vasaras beigās. Un šeit rudenī ir grūti atrast jaunu darbu. Norvēģija ir ļoti sezonāla.

Es pēdējos gados neesmu bijis tas pozitīvākais cilvēks. Ir grūti gadiem cīnīties ar neziņu par nākotni. Ar to, ka neizdodas attiecības. Ar to, ka nekur nejūties kā mājās. Ar to, ka saproti, ka ir ļoti maz draugu palicis un ka arī ar tiem pašiem ne vienmēr gribas pavadīt laiku. Ar to, ka paša valstī grūti saskatīt nākotni. Vismaz man. Pēc tam pievienot manu ģenētisko tieksmi uz depresiju. Manu iznīcināto nervu sistēmu, kurai gads Baltic Taxi (ar negulētām naktīm) bija ļoti liels pārbaudījums.

Pēc tam pievienot manu tendenci vairāk dzīvot atmiņās un savā galvā, nekā ārpasaulē. Pievienot nodokļu parādu, regulārus rēķinus un neregulārus darbus, iznīcinātas attiecības, atgriešanos kopmītņu variantā, garlaicīgā valstī, negulētas naktis, darbus, kas reizēm ir strādāti pa 12-14 stundām, darbus, kas reizēm sākas 5os no rīta un reizēm sākās 2os dienā. Pievienot decembri, kura beigās es raudāju, jo kādu rītu atvēru ledusskapi un sapratu, ka man jādodas uz savu fiziski smago darbu un man vispār nav no kā pagatavot brokastis, jo ledusskapis gandrīz kā izslaucīts, makā sīknauda ar ko pat maizei nepietiek, bet alga, nesakārtotas dokumentācijas dēļ, vēl nebūs pusotru nedēļu. Decembri, kurā es iztiku ar apmēram 200 eiro, kas priekš Oslo ir apmēram, kā Latvijā mēnesi iztikt ar 30-40 eiro. Ziemassvētki bez dāvanām, ēst gatavošanas un ar skumjām acīm. Pievienot to, ka man jau ir 33 gadi un man nav spēka, noskaņojuma un vēlēšanās sākt no jauna. Es stundām ilgi nespēju aizmigt, un kad es aizmiegu un pienāk rīts, es nespēju piecelties. Vissmagāk ir vakaros un no rītiem. Depresija sagrauž un sagrauj. Šī nenosakāmā trauksmes, baiļu un izmisuma sajūta. Tā kā gaidīt ziņas par tuvu cilvēku, kurš ir devies mājās un pazudis, vairākas dienas atpakaļ. Tikai neviens nav pazudis. Ir tikai tā briesmīgā sajūta, kas tev liek uz pasauli skatīties caur melnu filtru un tas smagums, kas spiež uz leju. Kad Xanax ir beidzies un pēdējā laikā arī vairs īpaši nepalīdzēja.

Ir jau arī normāli mirkļi. Varbūt pareti, bet ir. Pārsvarā saistīti ar alkohola lietošanu (kad nervu sistēma nedaudz aizmieg) un mūziku, dejošanu, draugiem. Diemžēl, vecās sajūtas, nākošajā dienā atgriežas ar pilnu spēku.

Es sevi cenšos mierināt, ka būs jau kaut kad labāk. Ar svešumu, šķiršanos, darba nedrošību un uztraukumu par naudu ir grūti tikt galā arī noturīgiem cilvēkiem, bez depresijas. Man vienkārši ir nedaudz grūtāk.

Man bija arī grūti saņemties visu šo uzrakstīt, jo diemžēl pārāk daudzi no jums mani pazīst dzīvē. Bet gribējās ar kādu padalīties sajūtās. Man tas parasti palīdz.

Ex Machina. Izcila fantastikas filma. Trilleris. Vizuāli ārkārtīgi skaists no pirmā kadra, līdz pēdējam. Inteliģenta, gudra, neparedzama filma. Ne no tām, kas pārsteidz ar super bomba specefektu eksploziju acīm. Nē, tā bija filma, kas iesūca sevī līdz pat dvēseles dziļumiem. Un tās beigas, tās beigas. Neatceros nevienu fantastikas filmu ar tik perfektām beigām. Tur nav kur piesieties. Tik loģisks nobeigums, bet tai pat laikā negaidīts. Es vēl kādu laiku par to domāšu.

https://youtu.be/sNExF5WYMaA

Svarīgākās atziņas, ko es no viņa esmu guvis ir tik vienkāršas, bet tik bieži piemirstas.

Izsaki cilvēkiem komplimentus un uzslavē. Neglaimo.

Nestrīdies un nepārmet. Tā vietā uzdod jautājumus, centies saprast, kāpēc cilvēks domā un rīkojas tā, kā to dara.

Liec citiem justies svarīgiem un novērtētiem.

Centies iejusties citu ādā.

http://sameffect.com/how-to-win-friends-and-influence-people-summary/

Jeg er ikke so bra.

Norvēģija. Valsts, kurā pagaidām nekas nenotiek, kā gribētos. Viss ir ievilcies. On the upside - man it kā ir darbs un kontrakts un nodokļu numurs un drīz būs arī vietējā bankas karte. Sliktā puse - darbs sāksies labi ja pēc divām nedēļām, man viss šis ir prasījis trīs mēnešus un norvēģu valoda man ir joprojām necilā līmenī,kaut gan pietiekamā, lai es pa lielam varētu izteikties, šur un tur iespraužot kādu angļu vārdu. Ar saprašanu ir grūtāk.

Es jūtos iestrēdzis. Gribu ātrāk sākt strādāt, kaut ko darīt. Bet lietas notiek tik lēni šeit. Norvēģi ir lēnīgi cilvēki.

Pirms pāris nedēļām biju nolicies ar nierakmeņiem, bet viens rīts bija briesmīgākais manā mūžā. Pamodos no pieaugošām sāpēm sānā. Pēc 10 minūtēm es biju jau spējīgs tikai sakņupt un sisties ar galvu pret spilvenu. Vēl pēc 15 min, jau esot mašīnā uz slimnīcu, es jau no sāpēm vaidēju un vairākas reizes izvēmos. Pirmā slimnīca izrādījās dežūrslimnīca, vai kas tamlīdzīgs. Tur jau es sakņupu pie kaut kāda uzgaidāmās telpas krēsla, šūpojos un vaidēju. Tās sāpes ir neaprakstāmas. Tuvākais salīdzinājums ir tāds - sāpes, no ceļojoša nierakmeņa ir tādas, it kā kāds plosītu tavu nieri un tai pat laikā ar ķēdi būtu notinis sēkliniekus un spēcīgi savilktu to ķēdi. Kamēr draugs atrada kādu cilvēku un noskaidroja kur mums ir jādodas, es jau kliedzu un būtu raudājis, ja sāpes man vispār ļautu raudāt.

Par laimi mēs tikām uz slimnīcu, kas atradās divu kilometru attālumā. Tur es tāds nomocīts un no sāpēm nosvīdis tiku pieņemts divu minūšu laikā, kurās es laikam paspēju sabiedēt visus uzgaidāmajā telpā esošos norvēģus ar savu vaidēšanu un locīšanos. Lai nu kā, man bija vienalga. Kad tu esi gatavs nolekt no jumta, vai iešaut sev galvā, lai sāpes beigtos, citu cilvēku domas vispār nav aktuālas.

Kad jau esot kabinetā es starp vaidiem norvēģiski skaidroju, kas man kaiš, tiku nosūtīts uz tualeti, iepilināt trauciņā un vēl pēc dažām minūtēm daktere atgriezās ar ziņu, ka tas ir nierakmens. Ap to laiku es jau gandrīz vārtījos pa grīdu un starp vaidiem lūdzu man iedod kaut ko pret sāpēm. Dabūju šļirci dibenā un sāpes ātri vien pārvērtās no 11 (10 ballu skalā) līdz komfortablam 6

Tad nu es varēju doties mājās, pa ceļam aptiekā nopērkot recepšu pretsāpju zāles. Par laimi apmēram nākamās stundas laikā tas akmens, joprojām darbojoties pretsāpju zālēm izgāja cauri orgāniem un sāpes pēkšņi pazuda un nekad vairs neatgriezās.

Morāle, bērni, ir šāda. Daudz dzeriet ūdeni, lietojiet maz sāls un kādreiz arī atrādaties ārstam, lai noskanē, kāda jums situācija ar nierakmeņiem un vai ar ultraviļņiem nevajag tos sasmalcināt.

Jo pie tām sāpēm, kas mēdz būt - nāve jums liksies kā patīkams atvieglojums. Ne velti nierakmeņu kustība cauri nierēm un urīnceļiem ir viena no pasaulē vissāpīgākajām, cilvēkam zināmajām kondīcijām.

Ir pagājis jau vairāk kā gads, kopš esmu atpakaļ Latvijā. Laikam jāsaka, ka kopumā manas cerības nav attaisnojušās. Es neesmu savedis sevi kārtībā. Mana nervu sistēma ir laikam sabojātāka, nekā jebkad. Laikam jau darbs arī nepalīdz. Negulētās diennaktis, kas paiet zibinoties pa pilsētu automašīnā, dzenoties pēc klientiem un naudas. Es neesmu spējīgs atslābināties. Ķermenis visu laiku ir tādā nervozā saapringumā, kas mazliet padara traku. Principā pret to palīdz tikai alkohols un arī tad īslaicīgi. Vai arī retie mirkļi, kuros notiek kaut kas tāds, dēļ kā es jūtos labi.

Es nesaprotu, kā cilvēki Latvijā dzīvo un iztiek? Es it kā pelnu normāli, priekš vidējā latvieša. Vasarā man sanāk no tūkstoša uz augšu, bet starp rēķiniem, pārtikas iegādi, degvielu (kura man pat nav jāpērk vienmēr), retām izklaides, vai restorāna apmeklējuma reizēm un kaut kādas regulāras naudas iedošanas draudzenei, man nekas pāri arī nepaliek.

Attiecības man ir interesantas. Bez mīlestības, balstītas uz to, ka ar mani ir cilvēks, kurš ir kopā ar mani, jo es viņai varu nodrošināt daudz labāku dzīvi, nekā iepriekš un ar kuru es esmu kopā, jo man ar viņu ir pietiemami viegli būt kopā un es gribu sniegt viņai labāku dzīvi un nākotnes izredzes.

Tie trīs nodrāztie vārdiņi nekad nav skanējuši ne no viņas, ne no manas mutes.
Un tā arī ir vislabāk. Jo ja viņa man tos teiktu, es nezinātu, ko atbildēt.

Es esmu tik uzvilkts un gandrīz vienmēr noguris, ka es neesmu lielākoties spējīgs uz tādām lietām, kas prasa pašiniciatīvu. Pieļauju, ka daļēji pie vainas būs arī manas bezmīlestības attiecības, kas mani diez vai pārpludina ar enerģiju :)

Es vismaz esmu spējīgs tik daudz izrauties no apātijas, lai spētu strādāt un arī mācīties norvēģu valodas kursos.

Cerams, ka paspēšu aizbraukt prom jau šogad. Draugs jau ir kā mēnesi tur. Iemin taciņu. Nu nav man vairs Latvijā palicis nekā.

Hei, cibieši, kuriem ir teorētiskā interese doties pie manis uz tusiņu, kaut kad laika posmā no Novembra vidus, līdz Novembra beigām, padodiet šeit ziņu, lai es zinu, kādas ir iespējas, vajadzības un interese.:) varu piedāvāt vidēja izmēra privātmāju, bez dzīvniekiem un ar vienu jūsu padevīgo Edgaru. :D

Šis pasākums būtu ekskluzīvs tikai cibiešiem. Palikšana pa nakti, tā kā alkohols tiktu iesaistīts un tie tomēr ir Ādaži un nevis Rīgas centrs.

Par transportu - varu izlīdzēt ar savu auto, bet tālāk tiktu skatīts no cilvēku ierašanās laikiem un veidiem.

Tā ka lūdzu pakliedziet komentāros lai es saprotu, kas notiek. :)

Man šonakt ir labs garastāvoklis, nervi uzvedas pieņemami, bet miegs nenāk, pārāk.

Sekss nav bijis bišķiņ vairāk par mēnesi, toties skapītī stāv 41 prezervatīvs. Es izskaitīju. :D

Runājot par seksu. Šodien aizvedu mammu uz Eksporta ielu, pie viņas šuvējas. Braucam, viņa man parāda, pie kuras mājas griezt iekšā, es tik tikko noturējos, lai nesāktu smieties. Izrādās, ka viņas šuvēja dzīvo tajā pašā mājā, kur viena no manām pērkamajām meitenēm. Rīga ir maza.

Man šķiet, ka man būs jāorganizē labdarības akcija - "Edgaram Ziemassvētkos prostitūtu" Gaidu ieteikumus labākam nosaukumam. Nevar saprast, kas būs ar finansēm ap to laiku, bet negribas pamest novārtā manu pēdējo gadu tradīciju ap Ziemassvētku laiku aiziet ciemos pie maksas meitenes. :)

Es tā aizdomājos pēc visas tās garās diskusijas, zem src posta par vegānismu, ka man par vegāniem, kā tādiem ir diezgan negatīvas asociācijas. Ne jau par to ideju, kā tādu, bet tieši par cilvēku tipu, kas to piekopj. Jo, ja ar to pašu raw food, kas tagad ir ļoti aktuāli, pēdējā laikā, nodarbojas visādu vecumu un dzīvesgājumu un amatu cilvēki, savas veselības pēc, tad vegānisms ir vairāk tāda lieta, kas pārsvarā man asociējas (kā to lai pasaka) - ar marihuānu smēķējošiem puķu bērniem, abstraktajiem māksliniekiem, kas dzīvo citā pasaulē.

Pirms mani ņemt un apsūdzēt jebkamā, teikšu, ka man ir bijis pietiekoši daudz draugu un paziņu no alternatīvā dzīvesveida vides, arī vegāni - esmu ēdis vegānu ēdienus, gājis ar draugiem dampsterdaivingot, savi dzīves gadi ir pavadīti regulāri apmeklējot Depo un citus tādus iestādījumus un ir arī atklausīts pietiekami diskusiju par vegānismu un katra personiskajiem iemesliem, lai tam pievērstos, ir skatīti Peta video (par šo slimo krāpnieku kantori es pat runāt negribu - kur ir aitas [low level Peta aktīvisti] tur ir arī cirpēji [Peta vadība]).

Līdz ar to pieredze ir un par neobjektīvu mani pavisam vis' nevar nosaukt.

Laikam tas ko es vēlējos pateikt ir tas, ka vegānisms nāk roku rokā ar visu to puķu bērnu/mākslinieku dzīvesveidu un šajā šauri specifiskajā grupā neesošajiem cilvēkiem grūti būtu pārdot šo ideju, tā teikt. Te nav tikai vegānisms, bet komplekā ar to vesels, nospiedošajam pārsvaram nepieņemams (lai arī ideālistisks) dzīvesveids.

Tāpēc es ticu, ka raw food ir nākotne, kā veselīgam, alternatīvam ēšanas veidam, kuru nenovelk pie zemes asociācija ar specifisku cilvēku grupu, vai dzīvesveidu. Vegānisms tevi paņem pie dziesmas, saslēdz rokudzelžos ar vainas apziņu un pieprasa, lai tu izmaini visu savu dzīvesveidu, ne tikai ēdienkarti. Raw food'isms savukārt apelē pie izglītota cilvēka vēlmes būt veselīgam un enerģiskam ilglaicīgi un pie atgriešanās tuvāk dabas receptēm.

Anyway, man personīgi gribētos kļūt par raw foodistu, bet vegānisms, kā ideja man uzdzen vieglu šķebīgumu, lai arī idejas tajā lietā ir cēlas. Vismaz teorijā.

Es nespēju nepadalīties ar šo te :) Man sanāca sasmieties.

http://i.imgur.com/qGW8Au5.jpg

Aizgāju gulēt 2am.Pamodos 6am.vairs nevaru aizmigt, ķermenis uzvilkts. Man tā nekad nav. Neatceros, kad tā jebkad būtu bijis. Laikam nervu sistēma pavisam jūk ārā. Miegs bija tā lieta par ko vienmēr zināju, ka ja neviens netraucēs, nogulēšu vismaz 8h. Un ja arī jebkāda iemesla dēļ pamodīšos - 5-10 min būšu atkal cieši aizmidzis.

Uz zālēm uzkāpt negribu. Kādam ir kāda pieredze ar to, ko darīt, ja nevar atslābināties? Kaut kādi tautas vai dabas līdzekļi? Es taču šitā nojūgšos.

Nesaprotu, ko man no dzīves gaidīt. Nesaprotu arī, ko es esmu spējīgs sniegt dzīvei.

Ar sauli un vasaru vienmēr ir vieglāk. Es Ādažos jūtos mazliet ieslodzīts.

Sāk uztraukt tas, ka pēdējā laikā sāk pat likties, ka man nevienu nevajag.

Bet jā, gribas dzīvot Rīgā. Principā centrā. Lai var kaut vai kājām uz klubu aiziet. Lai var draugus pie sevis aicināt. Lai var dzert un nedomāt par to, ka mājās ar auto jāstūrē.

Man uz novembra beigām māja paliks vienam pašam, uz 3 nedēļām. Vecāki brauc uz Ēģipti, atpūsties. Nez ko lai dara. Viņu pēdējā braucienā bija visai garlaicīgi vienam mājās, veselu nedēļu, kur nu vēl trīs. Vismaz divus vakarus atradu sev biedrus, bet pārējās dienas bija galīgi tukšās.

Jāaicina klabiniekus ciemos, vai? :)

Brr, ārā ir pretīgi lietains un slapjš. Miegs nāk, bet nervi ārdās stiprāk. Nu, tāpat vien. Pēc nepilnām 2 nedēļām man vajadzētu būt C kategorijai. Braukšanās jau kopumā iet pavisam normāli - tik tādas mazās kļūdiņas. Pēc tam žigli ķeršos pie D kategorijas. Draugs, ar kuru kopā mācamies, pierunāja.

Nevaru saprast, vai vēlos pavadīt ziemu Latvijā. Jānokārto visas tiesības + ADR un jābrauc uz ziemeļiem, piepelnīties?

Mani vecāki ir baigi iegājuši sevis garīgajā attīstīšanā. Abi ir 90 procentīgi zaļēdāji. Māte nometusi no 87kg,līdz 71. Spēcīgi. Tēvs mani vakar vakarā apkampa un pateica, ka mīl mani. Jocīgi pierast, bet tas visu to filozofijas un sevis pilnveidošanas grāmatu rezultātā. Es lepojos ar saviem vecākiem. Viņi ņem un izdomā 59 gadu vecumā mainīt savu domāšanu, ēšanu, dzīves uztveri. Galvenais, ka arī sanāk. Un es pats redzu, kā viņiem tas viss nāk par labu.

Mani kaitina, ka man nav paziņu lokā kādu mīlīgu, vieglprātīgas uzvedības meiteņu, ar ko būt par fuck buddies. :) Neesmu pareizajos sabiedrības lokos iefiltrējies. :D

Es jau divas nedēļas esmu Latvijā. Vismaz uz 4 mēnešiem. Esmu laimīgs. Man ir regulāras masāžas sesijas, pie lieliska masiera, man ir mans autiņš, draugi, kuri grib mani satikt, man ir vecāki ar kuriem es sportoju gandrīz katru dienu (ar tēvu trenažieri, ar māti skriešana). Ādažos skriet ir riktīgi pa skaisto. Man nav jāstrādā darbs, kurš riebjas. Man beidzot ir ģimenes sajūta. Es ar tēvu esmu satuvinājies, jo mums beidzot ir kaut kas kopīgs, ko regulāri darīt un sajūta ir laba.

Es esmu atkopies. Man vairs nav stresa (daļēji arī pateicoties masāžai, kas atbrīvoja manus nenormāli savilktos kakla, plecu un muguras muskuļus), es jūtos ļoti labi, man nav negatīvu domu, es sarakstos un eju uz randiņiem ar meitenēm, ēdu suši, smejos, lēkāju ar lecamauklu (daļa no treniņu programmas), labi guļu, laicīgi aizmiegu, sauļojos, dziedu mašīnā līdzi dziesmām un beidzot jūtos kā cilvēks.

Rīt es eju uz pirmo jogas nodarbību savā mūžā. :)

Šis sasummē vismaz daļu no tā, kāda ir sajūta.

Sufferers of Depersonalisation or Derealisation feel divorced from both the world and from their own body. Often people who experience depersonalisation claim that life "feels like a dream", things seem unreal, or hazy; some say they feel detached from their own body. Another symptom of this condition can be the constant worrying or strange thoughts that people find hard to switch off.

People often say that no matter how hard they try, they don't feel like they can interact with the world around them. They feel a sense of detachment from their surroundings, finding it hard to talk and connect with others. Also they feel no love for the people closest to them and even question if they did a certain task or had a particular conversation. The most upsetting thing is they lose a sense of who they are and can't seem to perceive themselves as being normal.

Hei, jaunieši un jaunietes. Vai kādam no jums nav draugi, radinieki, vai kāds cits Norvēģijā? Vēlams Oslo. Vēlos pārvākties un drīz. līdz ar to ir vajadzīgs atrast darbu. Ja palīdzēsiet, būšu ļoti pateicīgs.

Šobrīd braucu ar vilcienu mājās, tas ir uzņēmis lielāku ātrumu, nekā parasti un es nez kāpēc aizdomājos par to, ka vilciens strauji ietriecas uz sliedēm stāvošā vilcienā un es lidoju man pretī sēdošajai blondajai sievietei ar apaļo seju, sarkanā mētelī, kur mūsu galvas saduras un abu galvaskausi izšķīst mazos gabaliņos. Es laikam esmu pārguris. Rīt septītā 13 stundu maiņa, pēc kārtas. Nu labi, izņemot trešo dienu, no šīm septiņām, kad man bija jāstrādā tikai 8h.

Relient K - (If You Want It) ir perfekta atvadu dziesma (īstenībā pusdziesma, jo This Is The End ir pirmā daļa šai dziesmai). Bez klavierēm un vokāla tur gandrīz nekā arī nav. Sometimes less is more.

You're not the first thing in my life I've loved and lost
Yeah I've done worse things that I might be less inclined to merely just shrug off
I took the fire escape and made it out alive
Yeah I still burn from time to time but I've a healing hand against my side