neviens, šī ir atbilde Tev. Izdomāju, ka uzrakstīšu, kā postu. Īstenībā dzīve ir ilūzija it visur. Mēs dzīvojam pasaulē, kur valda tikai nauda un bailes. Mēs dzīvojam pasaulē, kur cilvēki (pat tie, kam iet ok) atnāk mājās un skatās filmas un spēlē datorspēles, lai aizmirstu, cik draņķīgas un vienmuļas ir viņu īstās dzīves. Mēs dzīvojam pasaulē, kur ir vairāk izsalkušu cilvēku, nekā paēdušu. Pasaulē, kur valda nauda, aizspriedumi, reliģijas un bailes. Pasaulē, kur bankas, kā HSBC var gadiem ilgi atmazgāt Irānas, Ziemeļkorejas, teroristu grupējumu un pasaules lielāko narko-grupējumu naudu un kurām ASV attiecīgās iestādes jau gadiem ilgi lūdz tā nedarīt, kas tiek absolūti ignorēts, jo HSBC ir viena no lielākajām pasaules bankām un ASV ir bailes, ka ja viņi šo kāršu namiņu pārāk sašūpos, tas sabruks, nodarot daudz lielāku ļaunumu, kā triljoniem dolāru atmazgāšana, kuri pieder noziedziniekiem, teroristiem un slimu diktatoru valstīm.

Tā pati HSBC sadarbojoties ar citām lielajām bankām mākslīgi un nelegāli arī stumda pasaules valūtu, biržu fondu, nekustamo īpašumu kredītu u.c. vērtības, kā nu kuru brīdi tas tām izdevīgi, lai mahinācijās pelnītu miljardus.

Līdz ar to mēs dzīvojam pasaulē, kurā mēs esam uz abu roku pirkstiem skaitāmu banku vergi, mēs patērējam milzīgu daudzumu trulu izklaižu, esam nelaimīgi, vientuļi, dabu lielā ātrumā iznīdējoši, īstu cilvēcību sen aizmirsuši, ceturtdaļa no mums mirst badu un dzīvo ar dzīvniekiem pielīdzināmu intelektu. Ja mēs esam laimīgi tad tas ir tikai tāpēc, ka mēs izliekamies, vai nezinām, kā pasaule strādā. Tāpēc jā - mēs visi dzīvojam ilūzijā... neatkarīgi no valsts, kurā tu atrodies.

Atgādinu, ka no šīs svētdienas, līdz nākošajai ceturtdienai esmu pieejams Latvijā. Dodiet šeit ziņu un telefona numuru, ja ir vēlēšanās saskrieties. Ja nevēlaties, lai visi redz numuru, iekomentējiet un pēc tam komentāru izdzēsiet. Man komentāri automātiski nāk arī uz epastu.

Ak jā - es būšu Latvijā. Sestdien, 9. martā, vakarā ielidoju Rīgā (no Oslo, kur pavadīšu 3 dienas, pirms lidojuma uz Latviju). Piektdien, 15. martā, no rīta, lidoju atpakaļ uz Londonu.

Laipni lūgti dot ziņu. Labprāt saskrietos ar jebkuru/iem no šejieniešiem.

The Rabble - melodiska, singalong pankroka grupa no Jaunzēlandes.

Atklāju pirms dažām dienām - nespēju pārtraukt klausīties.

Dziesma - With A Rose In My Hand ir viena no visspēcīgākajām romantiskajām dziesmām, ko es jebkad esmu dzirdējis.
Tik vienkārša, tik spēcīga, skaista, patiesa un mazliet skarba. Popmūzika nekad nespēs to panākt ar vissaldākajām šķebinoši gaudulīgajām mīlas dziesmām.
http://dl.dropbox.com/u/6617001/06.%20With%20a%20Rose%20in%20My%20Hand%20(feat.%20Al%20Barr).mp3

Šis ir no dziesmas - Journey

Un tā tu esi nomākts, brāli, dzīvodams neveiksmi
Es vēlot dalīt ar Tevi gabaliņu no sava prāta -
Tu iegūsti tikai to, ko esi sniedzis šai dzīvei

Bet tu krīti lejā un es esmu redzējis, kā Tu raudi
Un es domāju, ka ir laiks Tev piecelt sevi no grīdas
Tas ir viss, ko Tu vari izdarīt, jo dzīve ir cīņa.

Tur ārā ir tie no mums - shēmotāji un sapņotāji un ideālisti
Romantiķi ar nenogurstošām ambīcijām, raupji dimanti, lāsts un dāvana
Viņi liek pasaulei griezties, viņi liek tai griezties.

Pēc pieciem mēnešiem antidepresantu es no tiem mēģinu nokāpt. Dubultoju intervālu. Šodien sajūtu rezultātu. Atgriežos es pats. Tas kāds es esmu bijis un kāds es arī gribu palikt. Es sapratu. Es nejutos es pats šos piecus mēnešus. Mana uzvedības, manas reakcijas, mans domu trūkums. Jūtos mierīgs, bet sazombēts. Pirms piecām minūtēm klausījos dziesmu un pārņēma trīsas. Tās īstās. Es esmu atpakaļ.

Decembra peerkamaas meitenes saak veidoties par ieradumu. Vinja bija jauka. Arii kaa cilveeks. Silikona kruutis un luupas, bet augums stingrs, viegli muskuljots, perfekts. paari mugurai un rokai skaists tetoveejums. Ziedu savijuma teema. Dziivee gan mazliet vecaaka izskatiijaas.

Peec speeleem un seksa guleejaam kaili gultaa un pljaapaajaam par sho un to.

Taa nu laikam bija mana ziemassveetku daavana pasham sev.

Gribēju izdzēst klabu pavisam, bet tad palasīju, ko jūs te rakstat un izdomāju, ka nedzēsīšu vis'

:)

Es iekšēji kliedzu. Nepārtraukti. Visu dienu.

Man tajā saitā jauns pārītis piedāvāja aizbraukt pie viņiem uz threesome. Viņa gribot arī, lai es apstrādājot viņas vīru, ne tikai viņu pašu. :D Viņai liekoties tas ļoti uzbudinoši.

Pasūtīju bekot. :D

Man ir pirmais kailfoto mūžā.

Šorīt paēdu brokastis Juglas McDonaldā, kopā ar brālēnu, kurš ir arī mans vārda un uzvārda brālis. Aizgājām kopā uz zāli, pakačāties. Bija forši. Papļāpājām par dzīvi un meitenēm. Pēc treniņa iedzēru savas antidepresijas zāles, ko man izrakstīja mana ģimenes ārste šorīt, kad sūdzējos par akūtu enerģijas trūkumu un vispārēju vienaldzību pret visu. Staigājām ar brālēnu pa Vecrīgu un pēkšņi sajutu šo pazīstamo fīlingu. Kā tad. Tāds salīdzinoši maigs extasy efekts no tiem antidepresantiem. Palasīju aprakstu un nosecināju, ka darbojas arī pēc tā paša principa. Trips gan nav baigi patīkamais. Kaut gan, nav brīnums, ņemot vērā, ka pēdējie trīs extasy tripi arī bija diezgan neforši. Bija mazliet jocīgi ar mašīnu braukāt zem mērena puskaifa. Nez kā būs rīt, laivu braucienā... Bet tā tablete labi turās, maita. Iedzēru pirms 14h, pēc 2h aizgāja, sanāk, ka jau 12h tripoju. Es gribu būt laimīgs. Nu tā pa īstam, goddamnit!

Nez kā būs ar gulēšanu un sapņiem?

Kurš ar mani paēdīs brokastis, Rīgas centrā?

25523353

255233353 Bite. Esmu Rīgā. Man garlaicīgi.

How do you find your passion?

Pack a backpack and travel. The more you move, the more you move. You will blow your mind meeting the most weird and wonderful people in the most unbelievable situations. You'll meet people living lifestyles you never dreamed possible, based on totally alien values. Then you'll find your place.

Čalis vārdā Stephen Ridley. No ieguldījumu baņķiera, kurš strādāja pa 18-20h dienā un ienīda savu darbu un savu dzīvi, viņš pameta darbu un kļuva par mūziķi. Jasmīne viņu pazīst.

Pilnais stāsts šeit. Ir vērts izlasīt.
http://www.wallstreetoasis.com/forums/life-after-investment-banking

Mani mīļākie darbadienas mirkļi ir tie, kad es naktī izeju no darba, uzlieku ķiveri, piespraužu velosipēdam priekšējās un aizmugurējās ugunis, uzvelku atstarojošo vesti, ielieku ausīs austiņas un minos mājās. Apmēram pusstundas brauciens, lai veiktu 12km. Mūzika un naksnīgās Londonas ielas. Nu jau šis ceļš tiek braukts apmēram mēnesi un šķiet jau diezgan pazīstams. Šis ceļš mājup ir viens no retajiem mirkļiem, kad var grimt pārdomās pats ar sevi. Mūzikas pavadībā. Nu tie paši The Gaslight Anthem. Nekas cits īsti vairs nešķiet šobrīd aktuāls, kopš šī grupa ir atklāta.

Bet nu jā. Nakts satiksme, izgaismotās ielas un tas nosacītais miers. Zinot, ka ar katru minūti, kas pavadīta minoties, tuvojas mājas. Vientuļas, bet mājas.

Jauniem puikām un jaunām meitenēm nebūtu jāmirst Sestdienu naktīs.

In London
every now and then
I get this craving
for my mother's food
I leave art galleries
in search of plaintains
saltfish/sweet potatoes

I need this link

I need this touch
of home
swinging in my bag
like a beacon
against the cold

Šis sākās, kā komentārs pie kādas cibotājas ieraksta, bet tā kā tas ir tik precīzs mūsdienu sabiedrības raksturojums (lai arī rakstīts 136 gadus atpakaļ), ka es padomāju, ka ir vērts iepostēt.



"Šīs bēres pārtrauca vienu lietu - lūgumrakstu gubernatoram par Indiāņa Džo apžēlošanu. Lūgumraksts bija lielākoties parakstīts; daudzas raudulīgas un daiļrunīgas sanāksmes bija notikušas, gaudulīgu sieviešu komiteja bija iecelta, lai dziļi un izjusti sērotu un gaudotu ap gubernatoru un lūgtos, lai viņš būtu žēlīgs ēzelis un samīdītu savu gubernatora pienākumu sev zem kājām. Indiānis Džo bija nogalinājis piecus ciema iedzīvotājus, bet kas par to? Ja viņš būtu bijis pats sātans, būtu bijis pietiekoši daudz gaudulīgu vārguļu, gatavi uzskribināt savus vārdus uz apžēlošanas petīcijas un pilināt asaras par viņu no saviem sabojātajiem un caurajiem ūdens kanāliem."

http://grooveshark.com/#!/s/Borne+On+The+FM+Waves+Of+The+Heart+feat+Tegan+Quin/bx1gi?src=5

Es tikko pavisam nejauši iekš iTunes ieslēdzu dziesmu, kuru nekad pirms tam nebiju klausījies. Es nedomāju, ka tā bija nejaušība. Jo sagadīties tieši šobrīd ieslēgt dziesmu ar tieši šādiem vārdiem...!!!

No, its not what we meant to say
We don’t really love each other
What happens when the summer’s over?
How long before distance becomes a chore?
I'm approaching with great, great trepidation
I hope you’ll understand

Before you speak, think about what you're trying to say
Who else is there to blame for miscommunication?
You're getting caught up in the excitement
You're making promises you can’t keep
You need to leave all your options open

Too much momentum
This room feels like it's going to explode
Too many angles
Too many factors to cover
Waiting for signal
Just searching for a network
You have to fight to stay in control of the situation
They fall apart so easily
You have to fight to stay in control
You have to fight to stay in control
No, you don’t have to fight to stay in control of the situation

Bļeģ, viss, apņēmos skumjas/depresīvas dziesmas vairs neklausīties. Uzliku savu groveshark pleilisti un priecājos. :) Jāsāk mainīt domāšana. Cik tad var?!

Padalīšos ar jums ar pāris oriģinālām, vasarīgām un pozitīvām dziesmām kam vajadzētu likt jums priecāties, palēkāt apkārt (nu, varbūt izņemot loop:) un smelties enerģiju


http://grooveshark.com/#!/s/Toys+For+Boys/4vpEY0?src=5

http://grooveshark.com/#!/s/Get+Lite/3HfVDi?src=5

http://grooveshark.com/#!/s/Party+Like+I+Used+To/2pSYEN?src=5

Pabrēciet komentos, vai patīk.