Ir pagājis jau vairāk kā gads, kopš esmu atpakaļ Latvijā. Laikam jāsaka, ka kopumā manas cerības nav attaisnojušās. Es neesmu savedis sevi kārtībā. Mana nervu sistēma ir laikam sabojātāka, nekā jebkad. Laikam jau darbs arī nepalīdz. Negulētās diennaktis, kas paiet zibinoties pa pilsētu automašīnā, dzenoties pēc klientiem un naudas. Es neesmu spējīgs atslābināties. Ķermenis visu laiku ir tādā nervozā saapringumā, kas mazliet padara traku. Principā pret to palīdz tikai alkohols un arī tad īslaicīgi. Vai arī retie mirkļi, kuros notiek kaut kas tāds, dēļ kā es jūtos labi.

Es nesaprotu, kā cilvēki Latvijā dzīvo un iztiek? Es it kā pelnu normāli, priekš vidējā latvieša. Vasarā man sanāk no tūkstoša uz augšu, bet starp rēķiniem, pārtikas iegādi, degvielu (kura man pat nav jāpērk vienmēr), retām izklaides, vai restorāna apmeklējuma reizēm un kaut kādas regulāras naudas iedošanas draudzenei, man nekas pāri arī nepaliek.

Attiecības man ir interesantas. Bez mīlestības, balstītas uz to, ka ar mani ir cilvēks, kurš ir kopā ar mani, jo es viņai varu nodrošināt daudz labāku dzīvi, nekā iepriekš un ar kuru es esmu kopā, jo man ar viņu ir pietiemami viegli būt kopā un es gribu sniegt viņai labāku dzīvi un nākotnes izredzes.

Tie trīs nodrāztie vārdiņi nekad nav skanējuši ne no viņas, ne no manas mutes.
Un tā arī ir vislabāk. Jo ja viņa man tos teiktu, es nezinātu, ko atbildēt.

Es esmu tik uzvilkts un gandrīz vienmēr noguris, ka es neesmu lielākoties spējīgs uz tādām lietām, kas prasa pašiniciatīvu. Pieļauju, ka daļēji pie vainas būs arī manas bezmīlestības attiecības, kas mani diez vai pārpludina ar enerģiju :)

Es vismaz esmu spējīgs tik daudz izrauties no apātijas, lai spētu strādāt un arī mācīties norvēģu valodas kursos.

Cerams, ka paspēšu aizbraukt prom jau šogad. Draugs jau ir kā mēnesi tur. Iemin taciņu. Nu nav man vairs Latvijā palicis nekā.