Atbildēšu uz katru jautājumu (kā tos saprotu) atsevišķi.
1) "(..) vienīgā iespēja cīnīties ar kreizo kancelkultūru, ir ieviest pašiem savu, tik pat radikālu cīņas paveidu" (..)
Tas jau notiek. Kā tu domā, no kurienes pēkšņi ir tāds sazvērestību teoriju sprādziens? ASV ir kaudze ar labā spārna medijiem, kas nemaz nekautrējas melot ideoloģijas vārdā. Krievija izveic plašu mēdiju karu - skat.,
https://euvsdisinfo.eu. Un Krievija, atšķirībā, nu "kultūrmarksistiem" savus motīvus neslēpj - liberālisms ir tiešais mērķis. Un atšķirībā no kreisajiem, kas varbūt daudzās lietās maldās, un ir naivi, uzskaitītie cīnītāji piedevām arī nav piesieti realitātei.
2) "Imo mēs bijām sasnieguši diezgan labu balansu vārda brīvības jomā."
Varbūt, nesaku ne nē, ne jā. Katrā ziņā piekļuve runāšanai bija daudz šaurākam personu lokam, kas, domājams, uzlaboja runas kvalitāti. Arī izmaiņas varēja notikt tikai daudz lēnāk, kam, protams, arī ir pozitīvas puses. Bet nu realitāte ir tāda, kāda tā ir - internetu maisā atpakaļ neiebāzīsi.
3) "(..) cilvēki nebija spiesti nodarboties ar striktu pašcenzūru (..)"
Es teiktu - tie cilvēki, kurus Tu atbalsti, nebija spiesti, tāpēc neredzi. Skat., geju kancelēšanu.
4) "Atklāta debate un viedokļu pluirālisms kādreiz skaitījās pozitīva vērtība (..)"
Un skaitās joprojām. Tā atcelšana jau notiek tikai publiskajā telpā. Akadēmiskā līmenī, vai šādos forumos, mēs brīvi varam runāt par ko gribam. Visi saprot, ka šī ir ideju apmaiņa starp līdzīgiem cilvēkiem. No otras puses, ja tu izmanto savu sociālo pozīciju, lai paustu kādu viedokli, tas ir jau autoritatīvi, un ietekmē citus cilvēkus (kas nemaz dziļi par teikto neaizdomāsies, bet pieņems tikai tāpēc, ka tu viņiem patīc). Tajā brīdi tu arī atver sevi publiskai kritikai.
5) "Nejusties "aizskartam" par kāda cita viedokli, kurš tev nepatīk, arī nav cilvēktiesība."
Tas bija domāts joks cibas diskusiju kontekstā (atvainojos, ja kādu aizskāra). Pār jūtām mums ir nosacīta kontrole, bet nu saprotu, ko Tu domā. ;) Tā jau arī ir tā runa par vārda brīvību - tā nav cilvēktiesība (ne juridiski, ne ētiski), bet ir visai dārga privilēģija, ko, man liekas, ir vērts nosargāt, pat ja tas dažiem bez vainas maksā darba vietu (vai pat dzīvību).