Es būtībā piekrītu Tavai vēsturiskajai analīzei. Man sāk šķist, ka lielākais strīdus akmens ir par to, ko saprotam ar noteiktiem jēdzieniem.

Par Skandināviju - manā uztverē, jā, deviņdesmito gadu "jaunie sociāldemokrāti" reāli nodeva sociāldemokrātiju pieslienoties neoliberālismam. Sasniegumi bija ne tikai materiāli, bet arī sociāli - izglītībā, līdztiesībā, utt. Ne velti tie augstie apmierinātības ar dzīvi rādītāji (runājot par noapaļoto dzīvi) vēl joprojām!

Savukārt, padomju savienība manā uztverē nebija nekāda ne kreisa, ne sociālisms, bet reāli kaut kāds feodālisma vai varbūt kastu sabiedrības paveids, kur lielais vairums bija paverdzināti elites ("nomenklatūras") vajadzībām.

Manā izpratnē, sociālistu pret kapitālistu/liberāļu vērstās kritikas sāls ir nevis tas, ka pēdējie būtu pārāk brīvi un demokrātiski, bet tieši pretējais - ka īpašumtiesības un no tām izrietošās privilēģijas ir paceltas pāri jebkādiem cilvēku vai dabas likumiem. Tāpēc "liberālā demokrātija" ir ilūzija, kas radītu, lai nosargātu šīs privilēģijas! Patiesi sociālistiskai sabiedrībai būtu jābūt būtiski demokrātiskākai nekā mūsu patreizējās "demokrātijas" (varbūt pat decentralizētai, a la anarhistu utopijās). Tieši šādā nozīmē vēsturiskās skandināvu valstu sociāldemokrātijas redzu kā spožāko līdz šim aizsniegto piemēru.

Nacionālismu piemetu tāpēc, ka biju sapratis, ka esi gan nacionālists, gan "brīvā tirgus" stila kapitālisma atbalstītājs. Abas šīs "vērtības" ir "oficiālās" valsts vērtības šeit un tagad, Latvijā. Ir ironiski, ja spēj saskatīt politisko "nacionālismu" kā neoliberāļu šarādi, bet neredzi, ka viņi spēlē abas puses, un "woke" un "sociālais liberālisms" ir tieši tas pats.