No mana skata punkta 19. gs. loģiķi, ieskaitot Frēgi un Raselu, bija gan filozofi, gan matemātiķi, attiecīgi viņu darbi tiešām pārklāj abas jomas, un jautājumi, kas tiek uzdoti tiešām ceļas no filozofiskiem apsvērumiem. Taču, ja skaties, kas ar matemātikas pamatiem un matemātisko loģiku notiek tālāk, tad redzēsi vienus matemātiķus - Zermelo, Gēdels, Hilberts, utt. Šādā nozīmē formālā loģika 20. gs. faktiski atdalās no filozofijas, un negaidīti izrādās vienkārši matemātikas daļa.

Tas, zem kādām fakultātēm ir loģikas nodaļas, jau neko īpaši neizsaka - šur tur būs pie filozofiem, citur pie matemātiķiem, citur vēl kaut kur. Ņemot vērā garo vēsturi, un to, ka loģikas apzīmējums ietver arī daudzus neformālus jautājumus (kas ir laba argumentācija?), tad par to arī nebūtu jābrīnās. Ja skatāmies pēc formālās loģikas lietotajām metodēm, tad tā viennozīmīgi ir tīra matemātika.

Savukārt, kas attiecas uz tādiem apgalvojumiem kā piesauc - tā nav loģika, bet gan tikai loģikas jēdzienu lietojums līdzībās. Tāpat kā, ja kāds saka, ka "sabiedrība ir kā ķermenis", tas nav anatomijas apgalvojums.

Visbeidzot, par to matemātikas filozofiju - manuprāt, tā nepaceļas nekādā īpašā kategorijā. Pētītie jautājumi ir ļoti fundamentāli, bet sniegtās atbildes, pagaidām, ne līdz galam apmierinošas. Katrā ziņā, matemātiķim patreiz matemātikas filozofija ir kā zaķim stopsignāls - nekādas ietekmes uz praksi vai matemātikas lietderīgumu tai nav.