Aha, pajautāju skaidrības labad, jo komentāros bija par tiesām un sodiem, bet tas tātad teorētiski.
Es gan varu iedomāties, ka arī "liberālā sabiedrībā" par šo varētu domas dalīties, lai gan es gribētu redzēt, cik veiksmīgi kādam izdotos argumentēt, ka freelance fotogrāfei būtu pienākums fotogrāfēt to, ko viņa nevēlas. Es domāju, ka viņai pat nav pienākuma detalizēti izskaidrot savu atteikumu - nevar/negrib māksliniece, tātad nevar/negrib, viss, meklējiet citu.
Situācija būtu sarežģītāka (un mūsu diskusijai līdz ar to interesantāka ;), ja lesbiešu pārim būtu atteikts fotosalonā, kas tomēr ir pakalpojumu sniegšanas uzņēmums un uz ko varētu attiecināt diskriminācijas aizlieguma likumu. Tad mēs varētu runāt par to, cik liela un vai ir atšķirība starp atteikumu apkalpot fotosalonā un atteikumu apkalpot ēdnīcā, piemēram.

"Tāpēc neredzu problēmu viņu dilemmu pieņemt sākotnējā formulējumā - ja viņi to izjūt kā savas brīvības ierobežošanu, tad jau mums tam jātic, vai ne?"

Es gan redzu problēmu ar sākotnējo dilemmas formulējumu, jo tas ir šāds:
"Tātad, ja Šūlmeistere var fotografēt lesbiešu pāri, bet var to arī nedarīt, viņa ir brīva. .. Tātad, ja lesbiešu pārim ir iespēja tikt iemūžinātam Šūlmeisteres fotogrāfijās tāpat kā kādam heteroseksuālam pārim, lesbietes ir vienlīdzīgas. Ja brīvība un vienlīdzība tiek definētas šādi, tad starp tām ir pretruna."

Kā jau pirmajā komentā teica honeybee - tā ir viltus dilemma. Tā ir mākslīgi konstruēta, atraujot situāciju no reālās dzīves, kur risinājumi īstenībā ir vairāki. Ironiski, ka raksta pirmā daļa ir veltīta tieši mākslīgu dilemmu kritikai.

Taču piekrītu, ka jautājums par pieklājību vs nenoklusējamām pārliecībām patiešām ir subjektīvs. Bet tas atkal novārās uz to, ka man arī, noklausoties nenoklusējamu pārliecību par to, kā bildes rapšu laukā degradē tradicionālās fotomākslas vērtības, tāpat ir morālas tiesības publiski paust savu nenoklusējamo pārliecību par snobiskiem fotogrāfiem.