Šodien jau ir sliktāk, adaptācijas periodam cauri jātiek.

Skatījos pa stikloto lodziņu, kā skatās mikroskopā asinis. Ausīs skanēja whats the matter un tas bija tik sirreāli. Šī dziesma man joprojām saistās ar.. pozitīvām sajūtām. Sliktām domām, bet still. Tā sajūta ir laba.

Lēnām sāku izprast savu neviltoto pieķeršanos. Tā pa īstam par slimību nebiju domājusi jau gandrīz pusgadu. Nu bija tur ups and downs, bet es tam tā nepieķēros. Pirms LF man taču pateica, ka nebūs labi un būs visticamākais šitāds rudens.
Un tad es tur aizbraucu un atradu prieku, draudzību, smieklus un vieglumu. Un tā ir tā sajūta, ko es ņēmu līdz arī atgriežoties. Jānis bija saikne ar to. To, kad nav nekā slikta, nekas nesāp un viss ir tieši tā, kā es to vēlos. Katram taču ir grūti atteikties no tā, ko vēlamies, he.

Un tagad jo tālāk, jo vairāk man gribas atpakaļ. Bet nevar dzīvoties pagātnē un nevar dzīvoties sevi žēlojošās skumjās. Ir jau ok, viss ir izdarāms. Vienkārši man jāatrod laiks sev un lietu salikšanai pa plauktiem. Šo nevar darīt vienkārši skrienot cauri, ja esi viens. Šobrīd es esmu viena. Will see, varbūt, ka tomēr patiksies man tā labāk. Vismaz neviens neredz gruzonu.

Vot. Bet ko es negribu, tā ir slimnīca. Es negribu, negribu, negribu un tur nu gan es spārdīšos un raudāšu un kliegšu un sitīšu logus. Tikai ne slimnīcu un to milzīgo centrālo katetru.

Nu re, pagruzījos, pietiek. Jātiek ārā no šejienes un jābrauc uz uni pie rektora. Fāk.

Vakar pateicu mārtiņam visu. šobrīd liekas, ka tas ir tikai uz labu. Nu cik var čakarēties. Man apnicis gaidīt lietas no cilvēkiem. Pati visu varu izdarīt. Nu ok, es neprotu salabot kanalizāciju vai ielikt flīzes. Bet es protu ļoti labi gatavot un taisīt BJ. Tās arī ir divas galvenās prasmes attiecībās manuprāt, he. Un šīs lietas no manis turpmāk saņems tikai forši vīrieši.