atomu dzeja.
Tātad, manas mātes sasprindzināti monumentālā būtība liedza man vakar pavēstīt ko ļoti svarīgu- es apmeklēju U2 3D koncertu, tas bija orgasms šī vārda pilnākajā nozīmē un es sajutu mitras acis un valgmi sirdī Where the streets have no name laikā.
Tas bija tāds ļoti pastpirinoši emocionāls brīdis.
It īpaši tā blakussēdētāja dēļ.
es neko dižu un spēcīgu nespēju pateikt, tieši tik labi tas bija.

Paradoksi man nepatīk, bet bez tiem neesot progresa. Bet nu kas izdarīts, tas izdarīts.