joprojām nav dzīves.
Biju ar prāmi Stokholmā. Varen mīļa un jauka pilsēta, visi smaida un ja tu pērc nepamanīti netīru šalli, pārdevējs tev to pasaka un iedod 50 kronu atlaidi.
Protams, baigi dzēru. Bija daudz latgaļu. Vairāk īsti neko neatceros.

Tagad nāk miegs, esmu iemācījusies pusotru dzimtu. Tas ir ļoti slikti un tā. Enīvei, es vislaik traki gaidīju brīvlaiku, bet jo tuvāk tas nāk, jo vairāk es saprotu, ka tas nebūs brīvlaiks, bet gan savstarpēja metālu reakciju, muskuļu un puķu atprasīšana. Ar pretīgu "alis/mārtiņ, es tagad nevaru iet slidot/darīt sūdu/lēkāt pa gultu/dzert alu/runāties un smieties, jo es lasu citoloģiju/šūnu bioloģiju/nervu sistēmu." piegaršu.
Un, lūk, tas ir skumji.

vismaz uztaisīju vienīgo ziemassvētku kartiņu un atradu recepti cepetim.
Vispār, tas "viņa nenoturēsies" ir tāds pazemojošs un izsmejošs. Bet nu ko tur vairs. Nemirstu tak, tad jau varu arī atļaut paņirgt par sevi.