Par Jorģi Zemitānu!
Tas nekas, ka viņiem patika daudz dzert.
Man arī patīk un es atkal pārliecinājos, ka ārpus Rīgas kaut kādu mistisku spēku ietekmē es daudz vairāk varu izdzert! Vesels puslitrs vodkas, puslitrs alus, pāris glāzes piparmētru liķiera, puspaka cigarellas.. un nekā, nu tik tāds foršs reibumiņš, nesaprotu. Enīvei, tajā vakarā es sapratu, kā ir tad, kad tevi zin cilvēki, kurus tu nezini un kuri par tevi ir fanojuši, kad tu mācījies ar viņiem vienā skolā un kuri ir redzējuši tevi žurnālā un tāpēc atceras tavu vārdu. awesome fīlings vispār.

Vēl man ļoti patikās atkal ballēties ar savām kucēm un vispār ballēties, lai arī viņas izdomāja vienubrīd ielīst istabiņās un mīcīties ar kaut kādiem diviem čaļiem un atstāt mani vienu (jo es taču esmu mūžīgi precētā palaistuve) ar šņabi, pīpējamo un čali, ar kuru es mācījos kopā astotajā klasē un kurš pilnīgi nav manījies, ja nu vienīgi garāks izaudzis.

Tad es devos pie omes, kas bija ļoti forši atkal. Atvadījos no saviem ar sirdīm apzīmētajiem Danieliem Redklifiem, izmetu čupu ar CD, ieliku linoleju savā istabā un raudādama izlūdzos mammai, lai nepārdod klavieres. Tā būs baigā relikvija. Es gribu viņas savā mājā, kad man tāda būs un tad lai mani mazbērni viņas liek savās mājās un tā. Pirmais pēckara izlaidums kā nekā! un tik šiki skan.. ehh.

Tas tā ļoti pragmatiski gan izklausās, bet man bija jauki, es palasījos patriotiskus žurnāliņus, atkal pārliecinājos par to, cik stagnātiska un PSRSiska ir manas mātes un viņas brāļa domāšana, Staļins tomēr "labu" darbiņu paveicis, komunisms gan nesanāca, bet nu sapistas cilvēku smadzenes čupām.

Forši man pagāja šīs pāris dieniņas un es neko dižu nemāku pateikt, kā vien to, ka kaut kas jāpalasa un jāsatiek Džovanni, obligāti un noteikti.

PS. Goča bez manis nekā laikam tomēr nevar iztikt, nabadziņš.