Kalpaks ir miris, beidzot.
Johaidī, cik tā organiskā ķīmija ir liela, es pat teikšu, ka gandrīz tik liela, kā Ķīna, un tas patiešām ir lieli.
Bet nu es uztaisīju pirmo slaidu un tagad atkal mūgļojos pa māju bezmērķīgi dzerot citronūdeni, klausoties Ser-geja popviļņos un meklējot savus pidžamšortus ar lāčiem.

Bet šodien vēl ir arī tā, ka es lepojos ar savu Džovanni, lai gan nu nepārspīlēsimies, tā pa īstam es varēšu lepoties tad, kad pavadīšu viņu uz lidmašīnu, baigi skumji vispār, bet nu tādiem fascinējošiem un gudriem prātiem jāļauj izpausties, vai ne, Pīka kungs.

Ko vēl es tādu varētu sev pierakstīt.. šodien bija jauka diena. īsa, koncentrēta, ar uzvalkiem, austrumu saldumiem un citām saldām lietām liftos un tamlīdzīgi.

PS. Paldies, lai tev garšīga onglete un piedodi vēlreiz.