Esmu ļoti piekāpīgs un, manuprāt, saprotošs cilvēks.
Bet kas reāli liek dzirksteļot, ir, kad tieku iespiests stūrī. Esmu pieradis uzklausīt dažāda veida sūdzības par visu ko un varbūt ieteikt ko varētu darīt citādāk, ja saprotu, ka drīkstu komentēt. Taču, kad uzklausīšanas brīdī tieku iespiests stūrī, jo sūdzības pamatā ir mana neizdarība par tēmu, kuru es pat neapzinos ka ir mana vaina, jo esmu izdarījis vai neizdarījis neapzināti - tad gribās vienkārši sadegt.

Es redzu, pamanu un daru ļoti daudzko, lai citam nav tas nav jādara. Es cenšos būt labs samarietis un palīdzu kad varu, un cenšos nekļūt kādam citam par apgrūtinājumu vai nastu. Tagad rakstot šo, saprotu, ka apgrūtinu Tevi, Cibiņ. Šobrīd saprotu arī, ka man ir jāuzkāpj sev uz kakla, lai es, Dies' pasarg', neiztraucēju kādu, kad nevajag un parūpējos, lai tas kāds netiktu traucēts.
Kas vēl man ir jāizmaina savā uzvedībā un jādara vairāk, lai man apkārtējie būtu laimīgi? Manuprāt esmu ļoti daudz pašupurējies, jo man ir žēl, ka kādam kaut kas nav un es gribu lai viņiem tas būtu, bet ja Šo saņemu pretī.. tad es uzkāpju sev uz kakla un samierinos, ka no šī brīža es vairs netraucēju nevienam un izdaru visu iespējamo, lai citiem nav jācieš.

Esmu tikai ogle un degšu kad man piešķils liesmu.