Kā es gandrīz ātros saucu..
Pelēka ikdiena. Ofisa darbs. Brokastis, pusdienas, vakariņas. Nākošā diena. Paiet mēnesis, tad gads...
Šodien bosam nosūdzēju ka man garlaicīgi, gribētos kaut ko jaunu. Viņš saka - davai, nāc vakarā skvošu uzspēlēt! A boss tāds maziņš... Nu ko, es domāju. OK! Kas tur tāds var būt. Atkāpei jāsaka, ka skvošu biju tik pāris filmās redzējis. Biezie ofisa žurkas brīvajā laikā vicinās ar tenisa raketēm mazā istabā, ķer fanu.
Vietējā sporta centrā man izdalīja tenisa (laikam jāsaka - skvoša) raketi, nu i esmu gatavs.
Ne ar ko īpaši no tenisa neatšķiras tā spēle. Dauzi kā muļķis to cauro bumbu pret visām sienām, skaiti punktus. Ir tikai viens 'bet'! Pirmajās piecās minūtēs es bez elpas un ar krampjiem kājās mēģināju izlikties ka viss ir OK, tik bišku neesmu pieradis. Vēl pēc 5 minūtēm es zaudēju pirmo setu. Jocīga spēle - starp setiem (vai kā viņus tur sauc) nav pārtraukuma lai varētu taisīt mākslīgo elpināšanu un papildināt steroīdu koncentrāciju organismā. Pec tam es zaudēju otro, trešo un ceturto setu. Visa cieņa bosam! No sākuma viņš ļāva man sakrāt ap 5-6 punktiem, bet katra seta beigās pa 2 minūtēm nolika mani pie vietas. Jāsaka arī es esmu laimīgs - subordinācija saglabāta, priekšnieks smaida, man iebildumu nav - varbūt nākošajā nedēļā papildus virsstundas dabūšu. Tik vien ka tas nebija mans lēmums ļaut bosam uzvarēt. Bet nu nekas, varbūt nākošreiz!