kā es.

vai es

nesen no rīta meklēju čības, kuras nebija nevienā no trim nosacītajām vietām. atradās zem darbgalda krēsla. šķiet, es par daudz strādāju.

neceri

abas?

When I see the 5 o’clock news
I don’t wanna grow up
Comb their hair and shine their shoes
I don’t wanna grow up
Stay around in my old hometown
I don’t wanna put no money down
I don’t wanna get me a big old loan
Work them fingers to the bone
I don’t wanna float a broom
Fall in love and get married then boom
How the hell did I get here so soon
I don’t wanna grow up

/t.gaida/

Kādas tur čības, man sieva jau sen saka, ka cimdus vajagot uz gumijām, bet ar cepurēm un šallēm vispār neko vairs nevar darīt.

šalle jāizver cauri mēteļa piedurknēm - sildīs mazāk nekā aptīta ap kaklu, bet vismaz nepazudīs uzreiz. cepuri - uz galdnieka līmes, sezonu turēs.

Un, protams, lietussargu ar gumiju.

Man jau nu gan liekas, ka cilvēks kļūst no bērna par pieaugušo tajā brīdi, kad beidz uzskatīt, ka kāds šajā pasaulē ir viņam kaut ko parādā vienkārši tāpat - nu kaut vai uzskats, ka kādam būtu jāmeklē tavas čības vienkārši tāpēc, ka tu esi tik jauks, superīgs un mīļš.
Bet lai jau nu būtu.

Bērni jau neuzskata, ka kādam tās čības jāmeklē - viņi tās vienkārši pazaudē un aizmirst. Un vecāki tik neliek miera - kur tavas čības, kur tavas čības. Un ar zeķēm neskraidi.

Es kādu laiku jau mēģinu vairs neteikt - neskraidi zeķēs, neskraidi bass. Nesanāk.

Nu, labi, čības nav jāmeklē, bet kāda pazudusi manta gan ir - "nu, bet mammu, atrodi manu mašīnu, kur ir, es nevaru, kāpēc tu nemeklē!!!!"