- 15.2.19 23:23
- Ar literatūru man, ja godīgi, ļoti reti ir gadījies nonākt līdz raudāšanai. Ja neņem vērā vienu mēģinājumu radu pulkā nolasīt pašam savu nesen sarakstītu stāstu. Ar mūziku ir citādāk - varu klausīties Šubrovski un piņņāt.
- 8 piezīmesvieta jūsu piezīmēm
- 15.2.19 23:37
-
Manuprāt piņņu izraisīt literatūrai ir ļoti grūti, atšķirībā no skaņas un vizuālās mākslas, tas laikam kaut kā korelē ar maņu orgāniem.
- Atbildēt
- 15.2.19 23:44
-
Izraisīt nav grūti, bet radīt mēdz būt reāli štruntīgi sūdīgi.
- Atbildēt
- 15.2.19 23:44
-
Man laikam ir otrādi - pie rakstīta teksta apraudos visbiežāk.
- Atbildēt
- 16.2.19 00:01
-
Es pat vairs nemāku atbildēt, jo šausmīgi sen neesmu raudājusi pie kaut kāda mākslas darba. Tas laikam kaut kā izzudis līdz ar jaunību. Bet šķiet gan, ka agrāk arī drīzāk raudāju pie mūzikas un kino kā pie rakstīta teksta.
Es vispār vairs laikam īpaši daudz neraudu, lai gan varbūt vajadzētu, tā varētu būt riktīga terapija. - Atbildēt
- 16.2.19 00:55
-
Man atkal uz vecumu vairāk sanāk. Iespējams nav kauns, vai nervu sistēma mazāk stabila. Bija kādi 10 gadi, kad raudāju tikai no sīpoliem.
- Atbildēt
- 16.2.19 05:21
-
es raudu pat izstādēs
- Atbildēt
- 16.2.19 12:20
-
Laimīgā. Izstādēs, ļoti retās, mani pārņem tāda ārkārtīgi pacilāta, bijīga sajūta, sajūsma, nespēja aiziet prom, nespēja novērst acis, bet asaras nebirst:) Pēdējā laikam tāda bija Tillera izstāde.
- Atbildēt
- 16.2.19 09:48
-
Esmu daudz raudājusi, lasot grāmatas. Parasti gan tādās kā "Gredzenu pavēlnieks", "Harijs Poters" vai "Mortal instruments".
- Atbildēt