ārprātīgo sapistās dzīves

Klausījos sarunu ar izbijušo kosmonautu Teriju V. Virtsu un daudz domāju par to, ka viņš stāstīja, ka pēc lidošanas kosmosā, viņš jūtas kā mājās jebkurā vietā uz zemes. Neatkarīgi no valsts.

Ok - far fetched (jo pirmizrāde notiek šobrīd), bet varbūt vēl kāds kaut kādu iemeslu dēļ ir redzējis "Riga (Take 1)"?
Man ļoti kavējas viens viedoklis par filmu, bet šausmīgi vajag iesniegt šodien.

Daddy issues: next level.
Grasos zvanīt Krilovam. Automātiski zvanu savam tēvam.

Kāds nedzīvo mājā/nezina māju, kurai ir ne pārāk grezna, bet tāda 20.gs. sākuma trepju telpa?
Bez liftiem un plastmasas logiem.

Vakar notika traģēdija.
Tīrīju gliemežiem kasti un netīšām nometu vienu gliemezīti zemē, un viņam/viņai ieplīsa mājiņa.
It kā jau nekas tāds (ņemot vērā, cik viņu ir daudz...), bet es sāku nenormāli raudāt.
Ieliku atpakaļ kastē, jo G teica, ka varbūt sadzīs.
Bet tad, skatoties, kā visi pārejie gliemeži aizlien ēst burkānus, bet tas nabadziņš tikai guļ un ik pa brīdim izbāž laukā vienu radziņu... Apraudājos atkal no žēluma.
Tā nu šorīt pamodos ar pilnīgi aizpampušām acīm, jo... Gliemeži.
No rīta izskatījās, ka bija aizlīdis jau kādu gabalu tālāk. Varbūt izķepurosies.
Nosaucu par Rudīti.

Vainagu gatavošanas nodarbības.

Kā vispār varēja izdomāt kaut ko tik perfektu kā murrāšana?

Šodien teātra pasākumā mani ielenca trīs burvīgas vecas dāmas, ieķērās rokā, chubināja, dudināja un sāka skrupulozi izvaicāt.
Nu, kas ir šitā mazā, melnā meitenīte (mazā?! for real?!)? Ko tu daries? Ak kungs, kādu profesiju sev izvēlējusies! Cik izrādes jau esi uzvedusi? Ko tagad taisīsi? Kas tēlos? Kas jums aktiermeistarību māca? Kā nemāca?! Kā tad iemācīsies, ja neviens nemāca? Tēlosi kaut kur? Labi, labi. Tev kādā filmā jātiek, tad uzreiz būsi slavena!

Stāvēju kā bērnībā ģimenes saietos, kad radi apmētā tevi ar jautājumiem, un tu tikai tā tizli vari smaidīt un blisināt acis, cerot, ka drīz tas beigsies. Lai arī cik mīlīgie tie radinieki varētu arī būt.

Viss. Apnika gaidīt brīnumu. Velosezona ir atklāta.

Mēģinājumos, kur man ir jābūt režisorei, es vienkārši randomā kaut ko runāju un vispār nesaprotu, kas man būtu jādara. Un kas man būtu jāliek citiem darīt. Un tad es jokoju, lai mums visiem nebūtu tik neērti.

Mēģinājumos, kur man ir jātēlo, es vienkārši randomā kaut ko daru un arī nesaprotu, kas man būtu jādara. Es tēloju, ka tēloju.

Vārdu sakot, nespēju iedomāties, kāda taustīšanās pa tumsu būs manas izrādes mēģinājumi. Toties šodien uz ielas redzēju aktrisi, kuru gribētu otrai galvenajai lomai. Laikam liktenis rāda, ka jāsaņemas un jāuzraksta viņai. Mēģināts nav zaudēts. Laikam.

Būs laikam šovakar ar au jāparunā, kāpēc pēdējās nedēļas Bērnības milicija tā sirdi rauj laukā.

Nu, atnesiet tak kāds man cigaretes!

un vispār, lai arī snieg un ir auksti, man viss viens, jo 26. aprīlī es braucu uz Valmieru skatīties Makbetu.

Es diezgan bieži esmu satikusi savā dzīvē cilvēkus, kurus man ir gribējies izglābt. Man ir gribējies viņus kratīt, sapurināt un teikt - tu esi ģeniāls, tu esi burvīga, nu, kas jums ir?! Gribējies, lai viņi ierauga sevi ar manām acīm, lai viņi beidz sevi šaustīt, sev darīt pāri...

Vēl debilāk ir bijis tad, kad esmu vēlējusies glābt vīriešus. Kad man ir šķitis, ka varu viņus padarīt laimīgus. Un tikai salīdzinoši nesen (kāds pusgads, gads?) pār mani beidzot nāca apskaidrība (laikam Mazā Prinča citāti veco skolas biedreņu feisbukos palīdzēja saredzēt patieso pasaules gaismu), ka tā ir visstulbākā lieta, ko vien var mēģināt darīt. Vai - vēl trakāk - gribēt darīt. Tas, pirmkārt, ir neticami kaitinoši!

Arī man ir pāris reizes dzīvē uzradušies šādi 'glābēji'. Tādi, kuri mēģinājuši izskaidrot, cik daudz es pati sevī nesaskatu. Tādi, kuri ir teikuši, ka man ir vairāk par sevi jārūpējas, tādi, kuri ir par mani rūpējušies. Tādi, kuriem esmu bijusi sajātā princesīte, kurai vienkārši nav bijis īstais princis, kas izcels saulītē. Protams, visi šie glābēji ir tieši šie prinči...

Un mani tas ir tik nenormāli besījis. Sajūta tāda, it kā tev kaut kāds ezotērikas grāmatu blāķis no faking apgāda Vieda krīt virsū un smacē nost. Nevienam nevienu nav jāglābj, jo parasti šī glābšana no otras puses ir vienkārši egoistiski mēģinājumi otru cilvēku pārvērst par kaut ko, kas viņš/viņa nemaz nav. Un pārvērst tikai tā iemesla dēļ, lai viņš/viņa kļūtu vairāk piemērots tev. Un tas ir pretīgi un, varētu pat teikt, ka nelietīgi.

Doma par to, ka Nastavševs Valmierā taisa Makbetu man neļauj naktīs gulēt.

Laikam esmu iesākusi tādu kā misiju - kolekcionēt dažādus vieglāk vai smagāk slimus piedzīvojumus. Reizēm es it kā no malas skatos uz to, ko daru un galvā skan apnicīgais Ko tu dari? Nu ko, pie velna, tu dari?!, bet to es izslēdzu un vienkārši eju tālāk.

Un mācos atbrīvoties no pašpārmetumiem un debilas moralizēšanas, kas nāk līdzi nepareizai audzināšanai un sabiedrības idiotiskajiem viedokļiem. Sajūta ir tāda, it kā es varētu visu.


Vienīgi vairāk no šīs enerģijas jānovirza pareizajā/teātra virzienā.

Sen nebiju skatījusies gore filmas. Biju tā sailgojusies. Un American Mary tiešām bija ekselents gabals.
Nezinu, nu paķer mani tie slimie stāstiņi un asinis visur.

Pie tam šādās B kategorijas indie šausmenēs vienmēr ir kaut kādas frīkainas un Linčiskas seksa ainas vai drīzāk tādas kā pusfantāzijas. Miglaini skati ar izcili skaistām dāmām, kuras notašķītas ar asinīm un graiza džekus uz velna paraušanu.

Laikam tiešām visas robežas ir pazudušas.

Nezinu. Ir vienkārši tādas dienas, kad pus12os dienā ir jāiedzer kāds dzēriens, klausoties Tvinpīkas mūziku. Priekā!

Jūs domājat, ka es nespēju skatīties uz asinīm! Jūs domājat, esmu par vārgu... ak, kā es gribētu redzēt tavas asinis, tavas smadzenes te uz kluča... gribētu redzēt visu tavu dzimumu peldam tādā te asins jūrā... man liekas, es varētu dzert no tava galvaskausa un kājas es mazgātu tavā krūšu kurvī, un es spētu izcept tavu sirdi un apēst! Tu domā, ka es esmu vārga, domā, es tevi mīlu, tāpēc, ka mans klēpis alka pēc tavas sēklas, tu domā, es vēlos nēsāt zem sirds tavu atvasi un barot to ar savām asinīm... dzemdēt tavu bērnu un pieņemt tavu vārdu...

- Jūlijas jaunkundze