- 19.8.12 10:47
- Ik pa laikam esmu dzirdējis un pamanījis pamanījis pukošanos par ļaunumu, ko fotogrāfiem, fotogrāfijām un arī fotogrāfiju aplūkotājiem nodara tādas programmiņas kā Instagram. Slinkums tagad svētdienas rīta agrumā meklēt piemērus, bet jūs jau noteikti zināt, par ko ir runa. Bilžu kvadrāta formāts puslīdz ciešamu kompozīciju ļauj izveidot pat apaļam idiotam, gatavie "vecināto" krāsu filtri smuku padara pat bildi, uz kuras nekā nav, bet iespēja primitīvā pēcapstrādes procesa laikā drusku parotaļāties ar asuma dziļumu rada maldinoši tīkamu ilūziju par to, ka bilde izskatās kā "īsta". Ā, un vēl, protams, iespēja bildēm pielikt mākslīgus rāmīšus - vai nu tur kā vecajam labajām Polaroid bildēm vai kādus nebūt citus.
Īsumā kopsavelkot kritiķu un pukojošamies nostāju, šādi ar vieglu roku tiek veicināta bez nepieciešamas piepūles, zināšanām un prasmēm izraisīta bilžu pārprodukcija. Tā savukārt draud ar vizuālas neizvēlības pieaugumu (vai varbūt pie tās jau ir novedusi) u.tml.
Vakar, vēl naktī slinki skatoties kaut kādu filmu, aptvēru, ka visa šī sūkstīšanās par Instagram nesto ļaunumu ir krietni vien nokavēta. Iespējams, par to vajadzēja sākt satraukties jau 1981. gadā, kad uz ekrāniem nonāca Antonioni "Obervaldes noslēpums" (ja atceramies, filmas tonējums mainījās atkarībā no varoņu pārdzīvojumiem - bailēm bija viena krāsa, mīlai cita u.tml.). Kopš tā laika filmu ražošana ir krietni mainījusies, un nu jau par pilnīgi pašsaprotamu parādību kļuvusi digitāla pēcapstrāde. Tas vieno gan uz bezjēdzības sliekšņa žonglējošus Holivudas komiksu ekranizējumus, gan mākslas filmu kinofestivālu publikai paredzētas Eiropas režisoru drāmas - gandrīz ikkatrs vēl pēdējā brīdī savai filmai cenšas piešķirt kaut kādu vienu (bet dažkārt, vēloties, piemēram, pagātni nošķirt no tagadnes, pat vairākas) toņu gammas, tādējādi bezmaz ar pirkstu acī skatītājam iebakstot, ka tagad, lūk, darbība risinās 20. gadsimta 60. gados (viss izskatās kā pabalojusi krāsu fotogrāfija), drūmā nākotnē (viss kļūst zilpelēks), bet saulaina komēdija saulainajā Spānijā būs tik saulaina, ka īstā Spānija tur nokļuvušam, visticamāk, sagādās pelēcīgu vilšanos u.tml.
Šīs manipulācijas, kas nu jau ir bezmaz pašsaprotamas, ļauj krāsainu filmu režisora pēdējā brīža untuma dēļ žigli pārvērst melnbaltā (vairāk izskatīsies pēc ārthausa), un krāpšanos nu jau, visticamāk, pamanīs vai nu tikai filmēšanas lietpratēji, vai cilvēki, kas pārāk daudz skatās kino.
Ar ko šis izvēles vieglums, ko kino veidotājiem nodrošina digitālā pēcapstrāde un krāsu koriģēšanas iespējas, ir vērtīgāks par uzlabotajām Instagram bildītēm, man nav īstas skaidrības. Esmu vienīgi sācis pamanīt, ka sajūtu garāmejošu prieku ikreiz, kad kinofilma agresīvas krāsu korekcijas rezultātā nav ieguvusi sēpijas vai sazin kādu citu nokrāsu, un viss izskatās kā īstenībā. Gandrīz. - 2 piezīmesvieta jūsu piezīmēm
- 19.8.12 12:39
-
Prof. Biezpientaure
Palikusi šķietami pārāk šaura robeža starp režisoru-visādu konkursu laureātu, starp profesionālu fotogrāfu un amatieri, kas ar savu pārsimts latiņu vērto aparātu (kas reizēm ir tikai telefons) cenšas iespraukties sfērā, kas tam līdz šim bijusi slēgta un nepieejama. Tāpēc arī vērojami kāzu fotogrāfi, kas darba dienās virpo maizes tēva lauciņā un mēģina sarunāt kāzu bildēšanu brīvdienās. Par ko škrobe profiņiem un reizēm arī klientiem. Tad vēl bija periods, kad amatieri vīlās ciparos jo rezultāts bija apmierinošs tikai fakta konstatācijai. Viss sāka mainīties līdz ar masām pieejamām spogulenēm, kas bildēja jau daudz maz pieklājīgi un piedāvāja asuma dziļuma variācijas. Toties pa šo laiku jau bija izdzinuši asnus visādi blakusceļi vēlamā rezultāta sasniegšanai, un domājams, ka tur vairs nebija tālu līdz h-matikam. Beigās, kā jau pasakā, visi ieguva superspējas un varēja ar vienu pirkstu sakropļot jebkuru cilvēku - nospiežot fotoaparāta pogu (un spogulene vairs nav vienīgā jēdzīgā iespēja). Labi tas vai slikti - droši vien jāskatās kontekstā ar pārējām mūsdienu pasaules parādībām. Piem. vai ir labāk ēst kartupeli no lielveikala vai no sava dārziņa, vai ir pieņemami ēst piena produktus, kas vesti no kaimiņvalsts utt. No otras puses, ir citas, ne mazāk interesantas parādības - piem. centieni kriminalizēt bildēšanu publiskā telpā, aizliegt varas pāstāvju bildēšanu pienākumu veikšanas laikā utt. Šādā griezumā kvadrāta un kodahroma filtra nozīme atkāpjas līdz otr- vai treššķirīgu detaļu pozīcijām. Laikos, kad ar kvalitatīviem materiāliem un dārgu tehniku bieži vien ražo kaķbildes, ko tikpat labi var atkārtot ar telefonu, diskusijas par primāro un sekundāro bieži vien noved turpat, kur tās sākušās.
- Atbildēt
- 19.8.12 14:16
-
gaume jau ir tāda smalka stīga, kuru audzina maza sabiedrības daļa mācoties tur mākslas vai ētiku, filosofiju, utt un tie, kas trennējuši vizuālo muskuli kādu laiku instagram pārsvarā, tāpat kā viltotu cakainu Ysk porcelāna vāzi vai tirgus džinsenes ar sudrabu izšūtas atzīst par vienkārši bezgaumīgu. No otras puses, cilvēku vēlme producēt iluzoras pasaules un noskaņas ir ļoti aizkustinoša.
- Atbildēt