mans sviests

Instagram
19.8.12 10:47
Ik pa laikam esmu dzirdējis un pamanījis pamanījis pukošanos par ļaunumu, ko fotogrāfiem, fotogrāfijām un arī fotogrāfiju aplūkotājiem nodara tādas programmiņas kā Instagram. Slinkums tagad svētdienas rīta agrumā meklēt piemērus, bet jūs jau noteikti zināt, par ko ir runa. Bilžu kvadrāta formāts puslīdz ciešamu kompozīciju ļauj izveidot pat apaļam idiotam, gatavie "vecināto" krāsu filtri smuku padara pat bildi, uz kuras nekā nav, bet iespēja primitīvā pēcapstrādes procesa laikā drusku parotaļāties ar asuma dziļumu rada maldinoši tīkamu ilūziju par to, ka bilde izskatās kā "īsta". Ā, un vēl, protams, iespēja bildēm pielikt mākslīgus rāmīšus - vai nu tur kā vecajam labajām Polaroid bildēm vai kādus nebūt citus.
Īsumā kopsavelkot kritiķu un pukojošamies nostāju, šādi ar vieglu roku tiek veicināta bez nepieciešamas piepūles, zināšanām un prasmēm izraisīta bilžu pārprodukcija. Tā savukārt draud ar vizuālas neizvēlības pieaugumu (vai varbūt pie tās jau ir novedusi) u.tml.
Vakar, vēl naktī slinki skatoties kaut kādu filmu, aptvēru, ka visa šī sūkstīšanās par Instagram nesto ļaunumu ir krietni vien nokavēta. Iespējams, par to vajadzēja sākt satraukties jau 1981. gadā, kad uz ekrāniem nonāca Antonioni "Obervaldes noslēpums" (ja atceramies, filmas tonējums mainījās atkarībā no varoņu pārdzīvojumiem - bailēm bija viena krāsa, mīlai cita u.tml.). Kopš tā laika filmu ražošana ir krietni mainījusies, un nu jau par pilnīgi pašsaprotamu parādību kļuvusi digitāla pēcapstrāde. Tas vieno gan uz bezjēdzības sliekšņa žonglējošus Holivudas komiksu ekranizējumus, gan mākslas filmu kinofestivālu publikai paredzētas Eiropas režisoru drāmas - gandrīz ikkatrs vēl pēdējā brīdī savai filmai cenšas piešķirt kaut kādu vienu (bet dažkārt, vēloties, piemēram, pagātni nošķirt no tagadnes, pat vairākas) toņu gammas, tādējādi bezmaz ar pirkstu acī skatītājam iebakstot, ka tagad, lūk, darbība risinās 20. gadsimta 60. gados (viss izskatās kā pabalojusi krāsu fotogrāfija), drūmā nākotnē (viss kļūst zilpelēks), bet saulaina komēdija saulainajā Spānijā būs tik saulaina, ka īstā Spānija tur nokļuvušam, visticamāk, sagādās pelēcīgu vilšanos u.tml.
Šīs manipulācijas, kas nu jau ir bezmaz pašsaprotamas, ļauj krāsainu filmu režisora pēdējā brīža untuma dēļ žigli pārvērst melnbaltā (vairāk izskatīsies pēc ārthausa), un krāpšanos nu jau, visticamāk, pamanīs vai nu tikai filmēšanas lietpratēji, vai cilvēki, kas pārāk daudz skatās kino.
Ar ko šis izvēles vieglums, ko kino veidotājiem nodrošina digitālā pēcapstrāde un krāsu koriģēšanas iespējas, ir vērtīgāks par uzlabotajām Instagram bildītēm, man nav īstas skaidrības. Esmu vienīgi sācis pamanīt, ka sajūtu garāmejošu prieku ikreiz, kad kinofilma agresīvas krāsu korekcijas rezultātā nav ieguvusi sēpijas vai sazin kādu citu nokrāsu, un viss izskatās kā īstenībā. Gandrīz.