- 19.8.12 12:39
-
Prof. BiezpientaurePalikusi šķietami pārāk šaura robeža starp režisoru-visādu konkursu laureātu, starp profesionālu fotogrāfu un amatieri, kas ar savu pārsimts latiņu vērto aparātu (kas reizēm ir tikai telefons) cenšas iespraukties sfērā, kas tam līdz šim bijusi slēgta un nepieejama. Tāpēc arī vērojami kāzu fotogrāfi, kas darba dienās virpo maizes tēva lauciņā un mēģina sarunāt kāzu bildēšanu brīvdienās. Par ko škrobe profiņiem un reizēm arī klientiem. Tad vēl bija periods, kad amatieri vīlās ciparos jo rezultāts bija apmierinošs tikai fakta konstatācijai. Viss sāka mainīties līdz ar masām pieejamām spogulenēm, kas bildēja jau daudz maz pieklājīgi un piedāvāja asuma dziļuma variācijas. Toties pa šo laiku jau bija izdzinuši asnus visādi blakusceļi vēlamā rezultāta sasniegšanai, un domājams, ka tur vairs nebija tālu līdz h-matikam. Beigās, kā jau pasakā, visi ieguva superspējas un varēja ar vienu pirkstu sakropļot jebkuru cilvēku - nospiežot fotoaparāta pogu (un spogulene vairs nav vienīgā jēdzīgā iespēja). Labi tas vai slikti - droši vien jāskatās kontekstā ar pārējām mūsdienu pasaules parādībām. Piem. vai ir labāk ēst kartupeli no lielveikala vai no sava dārziņa, vai ir pieņemami ēst piena produktus, kas vesti no kaimiņvalsts utt. No otras puses, ir citas, ne mazāk interesantas parādības - piem. centieni kriminalizēt bildēšanu publiskā telpā, aizliegt varas pāstāvju bildēšanu pienākumu veikšanas laikā utt. Šādā griezumā kvadrāta un kodahroma filtra nozīme atkāpjas līdz otr- vai treššķirīgu detaļu pozīcijām. Laikos, kad ar kvalitatīviem materiāliem un dārgu tehniku bieži vien ražo kaķbildes, ko tikpat labi var atkārtot ar telefonu, diskusijas par primāro un sekundāro bieži vien noved turpat, kur tās sākušās.