Droši vien, Šefs iekomentēja, ka piedod.

Man neuzrāda, ka būtu izdzēsts...

No NRA mājas lapas

A, vot NRA mājas lapā es tā arī vispār neatradu, kur tā grēksūdze publicēta. Tas mani baigi samulsināja.

Virtuālais sekss jeb čirkas ar gāzes pistolēm

with 23 comments

chirka_streljiiVakar manai sievai Līgai zvanīja Vakara Ziņu žurnālists Agris Dūja un sacīja, ka žurnāla redakcija padzirdējusi baumas, ka vīrs viņu ir pametis un dzīvo kopā ar 20 gadus par viņu jaunāku blondīni. Šo informāciju pārbaudīt viņam uzticējis žurnāla redaktors.
Pēc pāris stundām savā e pastā saņēmu šādu šī paša žurnālista vēstuli:
Sveiki, Kaspar! Te tev raksta no žurnāla Vakara Ziņas žurnālists Agris Dūja. Mums ir ienākušas baumas, ka tu it kā grasoties šķirties no savas sievas Līgas. Tāpēc gribēju pajautāt tev pašam, cik lielā mērā šīs runas atbilst patiesībai. Vai tev tiešām ir jauna mīļotā? Un vai tavā blogā rakstītā balāde “Himna asarām” ir veltīta Līgai kā atvadu dziesma no tevis?
Cieņā Vakara Ziņu žurnālists Agris Dūja
P.S. Būtu ļoti jauki no tevis saņemt komentāru pēc iespējas ātrāk.

Mirkli padomājis, pieņēmu lēmumu par savas dzīves pēdējo 40 dienu notikumu komentāru arī uzrakstīt.
Tātad, seko gabals, kas rakstīts speciāli Vakara Ziņām un tur tiek publicēts šodien 5.martā 2009.gadā.
____________________________________________________________________________________________________
Virtuālais sekss jeb čirkas ar gāzes pistolēm

Pēc rakstura esmu kaislīgs un neprātīgs. Agri sāku kā muzicēt, tā dzert. Kad pirms 30 gadiem apprecējos, ātri sapratu, ka šīs lietas nosiet savā spēkā nevarēšu. Pēc kādas no smagākajām “atkačkām” sākās Krimuldas Krusta Skola. Vismaz katrs otrais stāsts manās balādēs ir par mani pašu - krišanu un augšāmcelšanos. Tātad, liecība. Arī šī būs liecība, lai brīdinātu večus manā vai līdzīgā vecumā.

Nekad neesmu bijis draugos.lv. Nesen piesaistījos Facebook komūnai. It kā inteliģenti ļaudis utt. Sadzīve pēdējā gadā bija pasmaga. Arī notikumi neiepriecinoši. Radošais apsīcis. Kādu vakaru atveru Facebook un redzu, ka piesakās draudzēties būtne, kas ir man tuva radinieka sievas māsa (radinieks par viņu 27 gadus vecāks). Klāt bildīte un man raidītas nopūtas: “esmu viena..”, “gaidu…” u.tml. Būtnei (tālāk Risky) 30 gadi, izskats lauciniecisks, bet seksīgs. Nošancēja kā dzirkstelīte sausā kūdrā. Lai slēptu savu degšanu, kā sev tā viņai izveidoju e kameras. Sarakste - sākumā mērens, tad aizvien kvēlāks virtuālais sekss. Tāds, ka rokas trīcēja pat dienas laikā. Lai to dzēstu, sāku pa vakariem ielaist “Martini” un virtuāli abpusējo masāžu turpinājām.

No viņas puses nevienas prātīgas frāzes. Nekā tāda, kas mani kā slīpētu tekstu un domu manipulētāju varētu aizraut. Tikai viens mērķis - tikties un nokārtot “būtisko”. Uz to arī rāvos. Vakaru dzesēšanās mēriņi pieauga.

Rīgā Āgenskalnā esam izveidojuši studiju. Sievai iestāstīju, ka man jābrauc strādāt, jāraksta librets, gribu būt viens utt. Jau pirmajā dienā, kad ierados, taisnā ceļā gāju uz veikalu. Iekšā viss dega šai virtuāli aizdegtajā tieksmē. Sarakste turpinājās, taču tikšanās visu laiku mistiski nenotika. Aizdzēros tā, ka nonācu “atkačkā”. Kad izlīdu brīvībā, kaisle nemitējās.

Tad kaut kā noorganizējās pasēdēšana pie mana radinieka, viņa sievas, kur klāt beidzot varēja būt arī Risky. Protams, atkal iedzērām, tā solidāri, un radās plāns pārvietoties uz mana radinieka lauku latifundiju. Tur dzīres turpinājās. Varēju Risky vismaz pieskarties, taču sāku lūzt nost. Kamēr pačučēju, pie durvīm pēkšņi klauvējieni ar dūrēm. Man pieleca - mani meklēt ir atbraukusi ģimene. Risky un viņas māsa panikā. Radinieks tāds lenprātīgāks - laikam pieradis pie savām psihopātēm.

Iekšā, protams, manējos nelaiž. Sieva ar laulības gredzena rotāto dūrīti izdauzīja lodziņu. Durvis pēc šīs “agresijas” atvēra lēnprātīgais radinieks. Kā filmā. Risky paslēpās havajā. Radinieka māsa ieslēdzās kādā istabā. Bija ieradušies mani dēli un sieva Līga. Agresīvā formā man tika uzdots jautājums, vai gribu palikt ar sievu, vai ar Risky. Nepiepildītās kaislības noburts un dzēruma nests, protams, bļāvu, ka Līgu negribu, bet gribu Risky. Nu bija vajadzīgs apliecinājums arī no Risky, kura bija ieslēgusies havajā. Havajas durvis, kā filmā drošībnieki, atrāvu es. Līga riktīgi pavazāja manu virtuālo partneri. Pat podu nolauza.

Pēc noskaidrotajām attiecībām vecākai dēls man iedeva vīrišķīgu pļauku. Gandrīz izslēdzos. Jaunākais dēls tikai stāvēja un raudāja. Par šo drosmīgo eksekūciju esmu viņiem ļoti pateicīgs.

Bet šī ekscesa sakarā interesantākais ir tas, ka tika izsaukta policija, kura tā arī neatbrauca.

Drīz sekoja mans ceļojums uz otro “atkačku”. Šoreiz mani veda mans lēnprātīgais radinieks ar savām bailīgajām māsām.

Oi, “atkačkas” tās ir mazas elles uz mazas nāves. Bet stāsts ne par to. Pēc 9 sistēmām jeb divām diennaktīm mani savākt atbrauca radinieka māsa un Risky, jo sieva bija atteikusies ar tādu mani vāķīties. Māsas bija pabijušas vīnārijā un uzvedās jautri. Risky no māšeles bija saņēmusi drošu dāvanu - labas kvalitātes gāzes pistoli. Motīvs - ja nu tā dullā Dimitera vecene atkal atspersies.

Domāju, ka došos ar Risky uz savu Pārdaugavas studiju, taču bailēs no manas ģimenes seansiem tika atteikts. Vietā piedāvāja Risky vecāku dzīvokli kādā mikrorajonā. Ieveda mani tur kā jau pierakstītu. No vecāku puses, kuri abi manā vecumā, neviena jautājuma. Ēdām kopā vakariņas, runājām par ekonomisko krīzi valstī, viss tā sirreāli.

Risky guļamistabā pie sienām viņas kaķa bildes. Kaķīti viņa uzrunāja “manu mīļo meitenīt” un citādi daudz mīļāk kā cilvēkus. Pirmo reizi dzīvajā arī dzirdēju viņas īsto vārdu krājumu un garastāvokļa svārstības. Teksti apm. šādi: “bļā, vāks, bļāviens….”, “ja kāds kaut ko manai kaķenītei, es viņu nositīšu…”, “bļā, ja te ieradīsies tava dullā vecene, toč, reāli nošaušu…”

Pirmo reizi tikos ar viņu skaidrā. Naktī kaut ko mēģināju riktēt, taču šī kaut kā līdz galam neļāvās. Lai gan īsti nebiju “atkačkā” gulējis divas diennaktis, novārtījos līdz 5 rītā. Fonā skanēja krievu video un pēkšņi kāda dziesma ar apm. tādu tekstu: Жена, я тебя не люблю, но ты моя родная… Un rāda to jauno, ko viņš tagad любит, lai gan skaidri redzams, ka “nolīmēts”. Manī kaut kas tā panāca vaļā, ka satrūkos.

Risky nemitīgi sms-ojas ar savu māsu, mana radinieka sieveli. Risky padalījās, ka nav man līdz galam ļāvusies. Māsa šo bar un liek obligāti to izdarīt nākamnakt. Tieku barots ar soļanku šāda teksta pavadījumā: “Tev šonakt būs jābūt stipram…”

Ātri izdomāju bēgšanas plānu. Ar sms mani izsauca kolēģis kāda radoša projekta sakarā. Risky momentā sajēdza, ka tas ir viss. Sākās scēna un teksti “kā es bez tevis dzīvošu…”, “bļā, vāks, pakāršos…”, “piedod, ka tevi tā sakārdināju….” Pie izejas vaicāju: “Vai esi kristīta?” Risky atbild, ka nav. Caur visu savu sūro pakritiena smeldzi pacēlu svina smago roku un pārmetu viņai krustu.

It kā bija jāseko mīlas sāpju un asaru pilniem sms, taču pēkšņi atskan viņas “drosmīgais” zvans ar šādu tekstu: “Bļā, tu man meloji…” Prasu, lai paskaidro konkrēti, par ko. Tad seko viņas pēdējie vārdi: “Tu esi velns, tava sieva ragana un visi jūs - nolādētie sektanti.”

Jā, sagrēkoju pa sūro, taču kaut kā Dievs pasargāja, ka tā arī reāli nepārgulējām. Diena, kad notinos, manā baznīcā bija Piedošanas svētdiena. Piedodiet arī jūs man, kas lasāt šo liecību. Taču tā ir brīdinājums, ka virtuālajā telpā ganās vesela suga būtņu, kas aizdedzina padzīvojušus večus. Tā ir šo laiku sērga, ar kuru pasirgt nācās arī man. Manā gadījumā Dievs izrādījās stiprāks par divām māsām ar gāzes pistolēm. Mīļie veči, bet var gadīties arī savādāk.

Savu iemaucienu virtuālās “līmēšanas” standartā apzinādamies,
joprojām jūsu dziesminieks Kaspars Dimiters

3.martā, 2009.gadā

Bet var jau izlasīt viņa blogā. Es nesaprotu, kas tā par ņemšanos tieši NRA

"mani kā slīpētu tekstu un domu manipulētāju" skan lieliski!

tāds pats āksts kā tas katoļu bīskaps ar savu holokausta noliegšanu.

Dievam viss ir bekapā

nez vai dievam bija kārtis notikušam un nenotikušam seksam rokās; tagad viena kārts palikusi pāri.

kā Tev liekas, vai tas ir domāts pa īstam, vai arī - "ņem un ēd, sacerēju visu ko tev patiktu zināt, stulbā dzeltenā".

bet tad jau tie būtu meli!