- 5.3.09 20:50
-
Pēc noskaidrotajām attiecībām vecākai dēls man iedeva vīrišķīgu pļauku. Gandrīz izslēdzos. Jaunākais dēls tikai stāvēja un raudāja. Par šo drosmīgo eksekūciju esmu viņiem ļoti pateicīgs.
Bet šī ekscesa sakarā interesantākais ir tas, ka tika izsaukta policija, kura tā arī neatbrauca.
Drīz sekoja mans ceļojums uz otro “atkačku”. Šoreiz mani veda mans lēnprātīgais radinieks ar savām bailīgajām māsām.
Oi, “atkačkas” tās ir mazas elles uz mazas nāves. Bet stāsts ne par to. Pēc 9 sistēmām jeb divām diennaktīm mani savākt atbrauca radinieka māsa un Risky, jo sieva bija atteikusies ar tādu mani vāķīties. Māsas bija pabijušas vīnārijā un uzvedās jautri. Risky no māšeles bija saņēmusi drošu dāvanu - labas kvalitātes gāzes pistoli. Motīvs - ja nu tā dullā Dimitera vecene atkal atspersies.
Domāju, ka došos ar Risky uz savu Pārdaugavas studiju, taču bailēs no manas ģimenes seansiem tika atteikts. Vietā piedāvāja Risky vecāku dzīvokli kādā mikrorajonā. Ieveda mani tur kā jau pierakstītu. No vecāku puses, kuri abi manā vecumā, neviena jautājuma. Ēdām kopā vakariņas, runājām par ekonomisko krīzi valstī, viss tā sirreāli.
Risky guļamistabā pie sienām viņas kaķa bildes. Kaķīti viņa uzrunāja “manu mīļo meitenīt” un citādi daudz mīļāk kā cilvēkus. Pirmo reizi dzīvajā arī dzirdēju viņas īsto vārdu krājumu un garastāvokļa svārstības. Teksti apm. šādi: “bļā, vāks, bļāviens….”, “ja kāds kaut ko manai kaķenītei, es viņu nositīšu…”, “bļā, ja te ieradīsies tava dullā vecene, toč, reāli nošaušu…”
Pirmo reizi tikos ar viņu skaidrā. Naktī kaut ko mēģināju riktēt, taču šī kaut kā līdz galam neļāvās. Lai gan īsti nebiju “atkačkā” gulējis divas diennaktis, novārtījos līdz 5 rītā. Fonā skanēja krievu video un pēkšņi kāda dziesma ar apm. tādu tekstu: Жена, я тебя не люблю, но ты моя родная… Un rāda to jauno, ko viņš tagad любит, lai gan skaidri redzams, ka “nolīmēts”. Manī kaut kas tā panāca vaļā, ka satrūkos.
Risky nemitīgi sms-ojas ar savu māsu, mana radinieka sieveli. Risky padalījās, ka nav man līdz galam ļāvusies. Māsa šo bar un liek obligāti to izdarīt nākamnakt. Tieku barots ar soļanku šāda teksta pavadījumā: “Tev šonakt būs jābūt stipram…”
Ātri izdomāju bēgšanas plānu. Ar sms mani izsauca kolēģis kāda radoša projekta sakarā. Risky momentā sajēdza, ka tas ir viss. Sākās scēna un teksti “kā es bez tevis dzīvošu…”, “bļā, vāks, pakāršos…”, “piedod, ka tevi tā sakārdināju….” Pie izejas vaicāju: “Vai esi kristīta?” Risky atbild, ka nav. Caur visu savu sūro pakritiena smeldzi pacēlu svina smago roku un pārmetu viņai krustu.
It kā bija jāseko mīlas sāpju un asaru pilniem sms, taču pēkšņi atskan viņas “drosmīgais” zvans ar šādu tekstu: “Bļā, tu man meloji…” Prasu, lai paskaidro konkrēti, par ko. Tad seko viņas pēdējie vārdi: “Tu esi velns, tava sieva ragana un visi jūs - nolādētie sektanti.”
Jā, sagrēkoju pa sūro, taču kaut kā Dievs pasargāja, ka tā arī reāli nepārgulējām. Diena, kad notinos, manā baznīcā bija Piedošanas svētdiena. Piedodiet arī jūs man, kas lasāt šo liecību. Taču tā ir brīdinājums, ka virtuālajā telpā ganās vesela suga būtņu, kas aizdedzina padzīvojušus večus. Tā ir šo laiku sērga, ar kuru pasirgt nācās arī man. Manā gadījumā Dievs izrādījās stiprāks par divām māsām ar gāzes pistolēm. Mīļie veči, bet var gadīties arī savādāk.
Savu iemaucienu virtuālās “līmēšanas” standartā apzinādamies,
joprojām jūsu dziesminieks Kaspars Dimiters
3.martā, 2009.gadā