Kāpēc man vajag pierādīt Inteliģentajam Zemniekam, ka es mīlu un cienu savu vīru? Manas attiecības ar I.Z. ir senas kā mūsu agrīnā pubertāte, un vienmēr viņam ir bijis savs viedoklis par manu dzīvi, kas mani savukārt ir kaitinājis. Tagad viņš pat neko nesaka, bet mana sajūta ir - siģiš, molčiš, vsjakuju gadosķ pro menja sačiņaješ...

Ai, tas ir līdzīgi kā mamma. Ar mammu ir vēl sliktāk. Mammas neakceptu es jūtu sevī. Pat Amerikā es jutu mammu sevī.

Bet - vakarnakt runājot ar mammu, man izdodas pateikt, kā ir. Bez īpašās vainas sajūtas, bez slēpšanās, un mamma to pieņem bez uzbraukšanas. Un man kļūst viegli savā smagumā.
Prātā citronmeetra ieraksts par to, kā viņas mamma slimnīcā lasa tibetietes dzeju. Un es nespēju to ierakstu nokomentēt ne nopaijāt. Pārāk labs.

Un vēl, es nezinu kāpēc, brīžos, kad esmu laimīga kopā ar meitiņu, allaž domāju par tiem bērniem, kas cieš. Kad dēls bija maziņš, tā nebija. Bet raugoties uz savu priecīgo, veselo un paēdušo meitiņu, allaž sirdī ir sāpes un domas par tiem, kas tādi nav. Ko tas varētu nozīmēt?
Vai kāds man varētu pateikt, kā samierināties un pieņemt, ka tā ir? Ka tā vienkārši ir? Ka zīdaiņi mirst. Ka bērniem sāp un ka viņiem dara pāri, un ka daudzi no viņiem pat neapzinās notiekošo, vienkārši viņiem ir slikti un grūti, un ka tie brīži viņiem ir mūžība. Kā lai pieņem, ka tā atgadās, ka tā ir bijis vienmēr? Ar prātu jau var saskaitīt, ka cilvēces vēsturē droši vien ir nomiruši vairāk nekā puse visu piedzimušo bērnu.

Bet, kad es domāju, piemēram, par savu vecmāmiņu un brīdi, kad trīs gadu vecumā no plaušu karsoņa nomira mammas vecākā māsa Gaļina, un vecmāmiņas stāstījumu par šo notikumu - man ir palicis atmiņā, ka īsi pirms nāves bērnam izlīduši spalīši (vai cērmes, nezinu, krieviski tas ir viens vārds) - kāda tur vairs statistika. Tagad, kad esmu māte, tikai tagad aptveru, kā varēja justies vecmāmiņa, un pēc bērnības atmiņām iztēloties, kā var justies mirstošs bērns. Bet es negribu to iztēloties, kāpēc man ir šīs domas?

Un kāpēc tās man uzmācas brīžos, kad meita, laimīgi smiedamās, rotaļājas ar mani spēļu laukumā burvīgā vasaras vakarā, kad saule riet? Kad rozes zied un smaržo, un mūsu guļamrajons ir zaļš un pievilcīgs kā nekad citos gadalaikos, kad esmu atpūtusies, piekopusi māju, aizlaidusi dēlu uz laukiem - salikusi drēbes, sapirkusi pārtiku, ielikusi bērnu vannā, izmazgājusi viņam matiņus un piekodinājusi nomazgāt krāniņu "kā tētis tev māca", mēģinājusi samīļot vairāk nekā parasti, tikusi atgrūsta (viņam nepatīk laizīties, viņš grib īstu uzmanību, sarunas, atbalstu, apbrīnu, dalību rotaļās), palasījusi, jutusies vainīga, ka viņš aug un es nepavadu ar viņu laiku tik daudz un tādā veidā, kā vajadzētu vai gribētos - un tagad atpūšos divatā ar mazo, nenervozēju, nekliedzu, esmu pat gluži organizēta un drusku atjēgusies no sešu dienu darba nedēļas.

Un varbūt pat labi, ka Inteliģentais Zemnieks ar savu citādo vilni mani aizveļ atkal kaut kur citur, tikai kāpēc es viņam pateicu dažas lietas un tādā veidā, un kāpēc man būtu jāuztraucas, ko viņš domā par manu vīru.