Vakar bijām uz operu, uz to lēdiju Makbetu, ko jūs tur ziemā par šito runājāt, Skuka un Tēja? Man jau patika tīri labi, varbūt pat labāk par Pīķa dāmu, vienīgais, ka ja vēl trešo un ceturto tādu pašu uztaisīs, tad gan vairs nebūs ok. Tomēr visvairāk man patika mūzika. Pat nebiju domājusi. Un sirsnīgi žēloju galveno varoni.
Es pēcpusdienā ne uz kādu operu vispār negribēju iet, kā vienmēr gribējās tikai ēst un gulēt, un nebija ko vilkt, taču ko lai dara, biļetes sen jau mamma uzdāvināja dzimšanas dienā, tā nu iedzēru kafiju, atradu normālas zeķubikses, fiksi noskuvu redzamākās spalvas no kājām, uzvilku šauros samtīgos bordo svārkus, augša viņiem arī ir baigi smukā, taču plika, kā vienmēr baidījos nosalt, tāpēc uzvilku vienkāršu lillā džemperīti, kaķa vilnas, kā Blondā saka, tāds pūkains, apakšā jauno krekliņu ar mežģīnīti, izskatījās ciešami. Mārtiņam biju izmazgājusi baltajam kreklam apkaklīti, bet tad izdomājām, ka viņam jāvelk sarkanais krekls, lai nav pārāk svinīgs un piestāv man. Labi vien bija, nav jau ar nekāda pirmizrāde. Kā es tajā Pīķa dāmā pērn sakautrējos par savu rozā velveta kostīmu, kad izrādījās pirmizrāde un visām citām tur vakarkleitas vai vismaz melns. Kaut īstenībā bija ok.
Krāsojos mašīnā, esmu ietrenējusies, jo citādi nekad nav laika. Viegls un izplūdis grims:) Paēst vēl paspējām ieskriet Makdonaldā. Starpbrīdī kafejnīcā aiz mums rindā viena kundzīte krieviski teica otrai - ceru, ka tu torti neēdīsi? Es gan ēdu kūku, zemeņu, ja jau iet uz operu, tad iet.