Kad vēlās brokastis ar Mārtiņa vecākiem ir laimīgi pārlaistas (viņam vakar bija dzimšanas diena), Marģers guļ un Marija ar Mārtiņu aizgājuši pavadīt omīti, es novācu galdu, tad ieleju sev vēl šampi un izeju uz balkona, paskatos visapkārt un iedzeru un tad vēl, cik gribas, un beidzot man pielec, patiesi augšāmcēlies. Saulīte ripo pa zemes virsu, bērni lejā stadionā braukā ar riteņiem, vāzē ir narcises un man ir vēl visādas puķes (Justiņ, tie dzeltenie pie mākslīgajām puķēm nostāvēja līdz piektdienai, un tad es nopirku vietā citus dzeltenus), un es ieelpoju un domāju, ka tagad cerams atkal kādu laiku būs labi.