Izrādījās, ka skavotājs kopumā ir ok, bet slikti skavojas un arī labot man to nācās tāpēc, ka rāmji ir izžuvuši un cieti. Cenrālapkure. Kad tikko atveda, bija mīksts, un skavojās baigi labi.
Toties vakar ieskavoju sev īkšķī. 10mm skavu līdz galam. Baidījos, vai nav kaulā. Bet īstenībā, ja kaulā ieskavotu, tik viegli ārā neizvilktu, vajadzētu atskavotāju. Tomēr pēcpusdienā sāka sāpēt nežēlīgi, aizgāju pie ķirurga tepat Valeo, ķirurgi mums te ir trīs puiši no Vienības gatves, pārsvarā uz mazu puisīšu krāniņu problēmām specializējušies. Man viņi visi šķiet vienādi, kaut arī šo gandrīz septiņu gadu laikā, kopš te dzīvojam, gadījies ar bērnu traumām apmeklēt visus trīs. Viens, atceros, pārsēja puikam apdegumu un ar māsiņu runājās par erotikas izstādē redzēto, kādi tur interesanti prezervatīvi bijuši, un māsiņa prasīja, vai izmēģinājāt. Vēl ne, ķirurgs atbildēja, jāgaida nedēļas nogale. Man bija briesmīgi bail, ka par mani smiesies, ka es sev ieskavoju un vēl pie ārsta eju. Bet nesmējās, nosūtīja uz rentgenu. Kaulā protams nebija. Jāuzmanās tik, lai nesastruto. Bet man nebija skaidras naudas, ko samaksāt pacienta nodevu. Es gan biju no dēla krājkasītes drusku izzvejojusi, bet ar to tikai rentgenam pietika. Saku, nav man tik daudz, tad man jāiet uz bankomātu. Par pacienta iemaksu ir ministru kabineta noteikumi, saka ķirurgs, nu labi, ienesiet rīt. Tad nu man bija kauns ne tikai par to, ka nav kaulā, bet arī, ka nav naudas līdzi. Bet bankomāts ir tālāk no manas mājas nekā poliklīnika, un Mārtiņš nebija mājās, vajadzēja laikam vairāk no krājkasītes izzvejot.