Kaut kā es nejūtos komfortabli. Man sāp kakls. Man nāk miegs. Es nezinu, ko vasarā iesākt ar bērniem, kur tieši svaigā gaisā lai dzīvo, kad ņemt atvaļinājumu, kur aizbraukt, un ar ko kopā. Manas mājas ir nekārtīgas un nefunkcionālas.
Manas darbdienas paiet bezjēdzīgās nodarbēs, par ko maksā naudu. Es gribētu tās pavadīt tikpat bezjēdzīgās citās nodarbēs, par kurām nemāku panākt, lai maksā naudu. Manas brīvdienas paiet nodarbēs, kas neitralizē bērnus.
Reizēm es dzeru, reizēm no tā kļūst vieglāk ap sirdi. Man ir daži veci draugi un daži jauni, un vairums gruzās. Arī gudrie, asprātīgie, ironiskie, sirsnīgie, dziedošie, dejojošie, bučojošie.
Un vēl man ir visādas jūtas, ar kurām man nav īsti ko iesākt. Es nevaru neko piedāvāt, tikai mirkļus. Un man bail, ka tos nevajag.
Vienmēr, pat ja kādas simpātijas ir abpusējas, pat ja tā ir vienkārši labvēlīga attieksme, draudzīgums, nekritiskums - ja kāds kādam ir nozīmīgs, allažiņ vienam to vajag vairāk. Vienmēr vienam nozīmē vairāk. Vai es esmu viens vai otrs, visādi slikti.