Patiesībā mājās lielākā daļa nepatikšanu ir no tā, ka es reizēm taisu ēst. Mums vajadzētu ēst visu uzreiz no veikala, un visi būtu daudz laimīgāki. Visa nelaime, ka es, nu jā, laikam gan tāpat kā Skuka simulēju rūpes, lai bērni dabū siltu, veselīgu ēdienu. Ko viņi tāpat pēc tam neēd. Viltotās rūpes turklāt man ieaudzinātas tik dziļi, ka katras brīvdienas mani pārņem izmisums, jo nevaru neko paspēt. Varbūt tik tiešām uzlikt tam mīksto, lai viņi ēd savu desu un saldējumu?
Vakar pat, pavadījām skaistu dienu zaļumos. Būtu bijis labāk vakarā uzreiz pēc saldējuma ēšanas viņus likt vannā un gulēt. Bet nē, vajadzēja man ar tos kartupeļus un salātus, un biezpienu ar lokiem, un ceptu žāvēto gaļiņu. Nu varējām tak tos pēc tam paši, kad bērni gulētu. A tagad, kamēr ēst uztaisīju, kamēr paēdām, kamēr šie nomazgājās, un tad jo vairāk es nervozēju, ka sīkie vēl neguļ un rīt agri jāceļas, un pusdienlaiks nav gulēts, un šie uzvelkas arvien vairāk, un laiks iet, un neviens neguļ un neguļ. Un Mumingrāmatu Baba ne tur sestdien nolikusi, kad mēs bijām viesībās, nevarējām uzreiz atrast. Un Mārtiņš vēl to televizoru pilnīgi nelaikā sāka labot, ar aparātiem viņam vispāt galīgi aiziet ciet un viņš aizraujas tāpat kā es kad gleznoju, neko neredz un nedzird. Tikai es nekad negleznoju, kad bērni mājās. Varbūt veltīgi, bet nevaru. Kas tad rūpēsies.
Un vēl mani nopietni uztrauc, ko vilkt uz Naktstaureņa kāzām. Mana labākā vasaras kleita ir balta, to nu nevarēs. Viņai būs gaiši zila. Tās kas nopērkamas, visas tik plikas, kā ar tādu baznīcā lai iet. Un vēl ar visādām puķēm. Jāsameklē kāda melna, vienkārša.