Vakar, mirklī, kad nezinu, ko iesākt ar dienu, jo tik ļoti gribas brīvdienā ko jauku, mirklī, kad esmu atgūlusies nosnausties un pabēdāties, jo mētelītim saplīsa rāvējslēdzējs un atlaižu laiks arī beidzies, un nu man nav mētelīša, un ar silto pūkaino jaku tūlīt jau būs par karstu, šai mirklī piezvana Inteliģetais Zemnieks un aicina uz operu, uz Pīķa dāmu. Spontāni saku jā un uzreiz nožēloju, jo ko lai es velku, ko lai es velku, man sals ar kleitu. Beigās aizeju rozajā velveta bikškostīmā, kas nudien nav tas operiskākais apģērbs. Un izrādās, ak tu mūžs, ka tā ir otrā pirmizrāde un ziedi, un citas sievietes vakarkleitās, un Inteliģentais Zemnieks ir uzcirties inteliģents pri inteliģents, un mani jaunie mati piepeši atgādina pakulas, es, godīgi sakot, nezinu, kā izskatās pakulas, taču zinu, ka tā dēvē sausus balinātus matus, kādi man ir pirmoreiz mūžā.
Taču izrāde ir lieliska, sākumā mulsina nekonsekventais scenogrāfijas un tērpu pārnesums uz mūsdienām, pēc tam es to sajūtu, ka tā vajag, un, kad viņi dzied, vispār ir vienalga, kas viņiem mugurā un kā tur izskatās.
Pēc izrādes viņš ievelk mani aiz kulisēm un apsveic Dziedoni, un sveicina citus dziedoņus, un iepazīstina Dziedoni ar mani, tā, tātad tagad man jātēlo viņa sieviete. Briesmas.