bet ja tā padomā, man laikam ir vienmēr vairāk potēts tas, ka esmu atšķirīga no citiem, un ārā no bara, un tieši pietrūcis tās piederības grupai, kaut vai valkājot ar citiem vienādus formastērpus. varbūt es tās formas romantizēju. mana bērnības lielākā trauma ir kad man vecāki aizliedza stāties oktobrēnos (tas bija pēdējais gads, kad oktobrēni vispār bija) un mūsu klase sadalījās divās naidīgās nometnēs - tie ar smukajām zvaigznēm + audzinātāja, kas bija pārliecināta sociālisma piekritēja un tie daži ar nacionāli noskaņotajiem vecākiem, kas bija kategoriski pret. un mēs tikām lamāti par atkritējiem un nostumti malā.