Nu vo, tādu palagu uzrakstīju, par skumjām, bez objektīva iemesla, bez diskriminācijas, tāpat. Par darbavietas ziemassvētku ballīti, kur visi izliekas lieli draugi, bet patiesībā tāli, un par to, ka ne jau es akurāt nomirtu bez tās prozas, tak gribas kaut kādas pašai savas vajadzības, kas nav pienākums.

Un viss pazuda, nebūtībā, virtuālo tekstu debesīs.

Ar bērnu es izskatoties pārliecinātāk. Nav man tādas pārliecības.