Gribu slēpot un gribu to melleņu zapti zem kalna, un ābolu pīrāgu zem kalna, un aizmirst iepriekšējo pusstundu, un vispār (kā Maya vienreiz teica) paēst un visu aizmirst.
Īru krogā kādreiz bija baigi garšīgs karstais ābolu pīrāgs.

Un vispār, tie laika apstākļi mani dzen. Sniegs mani dzen, un saule mani dzen, un ziema, un vasara dzen, un pavasaris, un rudens. Slēpot, slidot, peldēt, staigāt, elpot, ošņāt. Man kremt tas sniegs, kas kaut kur ir bez manis, vai pumpuri, kas pavasarī atveras man neredzot, vai ledus viz saulē, vai lapas krīt. Un es trinos un cenšos tikt, un ja netieku, miera nav un kremt, un kņud, un skauž.
Un tad vēl, ja es tomēr tur esmu, un ja ir fotoaparāts, tad nevar tak to mirkli izbaudīt, nē, ir jāķer, jāgrābj, jāiemūžina. Pat uz ziemeļbriežiem, pirmoreiz ieraudzītiem, nevis vienkāŗši skatos, bet ķeru pēc fotoaparāta kā pēc medību bises.