Vispār es uzskatu, ka ir jālūdz citiem, ka nav jābaidās lūgt, ka ir jāpieņem tas, ko dod, un ka ir jācenšas arī dot, ko lūdz, ja tu vari. Es, kad kaut ko lūdzu, tad tādu, ko es pati arī mierīgi dotu. Taču dažādiem cilvēkiem, pat tuviem, tas mēdz nesakrist. Nesen es palūdzu kaut ko tādu, ko man atteica. Tā nebija nauda, drīzāk draudzīga dalīšanās, kas man tajā brīdī likās loģiska, kaut, ja tā padomā, varbūt arī nebija nemaz tik loģiska un visu vajadzēja citādi, taču mums ir tiesības kļūdīties. Kad es sapratu, ka esmu palūgusi par daudz, man bija kauns par to. Tas it kā bija sīkums, un es uzreiz atkāpos un neko neizrādīju, un tobrīd arī nebija, ko izrādīt, taču pēc tam atklājās, ka esmu nenormāli apvainojusies un man ļoti sāp sirds. Es par to raudāju trīs reizes sabiedriskās vietās, pavisam nopuņķojos un arī tagad, rakstīdama, kaut arī nekonkrēti un daļēji slēpdamās, gandrīz raudu, lai gan tagad tie vairs nav nekādi hormoni un alkohola paliekas organismā, un es mēģinu saprast, kādu gan mehānismu šis gadījums ir manī atkal iedarbinājis.

Un tas ir iemesls, kāpēc cilvēki ir lepni un nelūdz. Baidās citus apgrūtināt, bet īstenībā baidās, ka viņiem atteiks. Palīdzību, dalīšanos, laiku, uzmanību, mīlestību. Atteiks, atstums, atgrūdīs, un tad sāpēs sirds. Tik ļoti baidās no sāpēm, ka nelūdz. Es to, protams, zināju arī agrāk, bet es nekad to nebiju izjutusi tik skaidri. Taču es joprojām domāju, ka ir jāriskē.