vai, šitais viss ir tik interesanti. taisni vai žēl, ka man nav bērnu/īsti negribu bērnus. man liekas, būtu tik aizraujoši viņus audzināt. šī metode izklausās tik ļoti sakarīga, esmu redzējusi, cik labi tā darbojas man zināmā amerikāņu ģimenē (tur tā vairāk bija intuitīvi izkopta) vai cik nenormāli tā ir pietrūkusi no manu vecāku puses (vispār jebkāda bērna kā individualitātes atzīšana, utt). es viņu arī esmu atklājusi diezgan neapzināti vairāk protams ar svešiem bērniem, piemēram, situācijās, kur viņi sākumā parasti kautrējas, teiksim, pajautāt viņu viedokli par kaut ko tā lai viņi jūtas pilnvērtīgi komunikācijas dalībnieki. vēl nesen bija tāda situācija, kur iepazinos ar vienu pāri un viņu 5(?) gadīgo dēlu un mani brīdināja, ka viņš visticamāk pirmajā vai pirmajās reizēs mani ignorēs un vispār nebūs pārāk runīgs ne ar vienu, bet mēs jau pirmajā reizē tam ļoti ātri tikām pāri, man bija baigais prieks.

"kļūdu" labošana, protams, ir cienīgi viltīgs atbildes gājiens :)