brīvdienas ar ģimeni
- šoreiz patiesi briesmīgas. Nē, teorētiski man nav nekas pret mājās pavadītu nedēļas nogali. Taču - bērniem ir jādod ēst. Un vēlams ne cīsiņus. Domājot par brīvdienu ēdienreizēm, panika mani allaž pārņem mazliet par vēlu. Kad rīts jau pavadīts nesaspringstot, atceros, ka bērniem vajag pusdienas un svaigu gaisu. Tā kā viņi mēdz gulēt pusdienlaiku, tad parasti jau ir par vēlu un iespējams realizēt labi ja vienu no šīm vajadzībām.
Turklāt šorīt terors sākās jau piecos. Un viņi nav nekādi zīdaiņi, nē. Meita tikai kaprīzi iebilst pret kārtējām nekārtībām, kas pa nakti izveidojušās gultā_ņemamajās_mantās, un turpina kašķēties līdz septiņiem. Kad izdevies pamodināt brāli, māsa saldi aizmieg. Brālis savukārt nākamās divas stundas visādi mēģina pievērst sev gulētāju uzmanību. Pēc tam es esmu nervoza, dēls ir nervozs utt. Tas drusku pāriet tikai vēlāk, svaigā gaisā, svētdienīgā pastaigā. Nu ja, parasti ir labāk, kad kaut kur aizbraucam jau uzreiz no rīta - nav jātaisa ēst, jāredz nekārtīgā māja, visi apmierināti un iztērējam daudz naudas. Pusdienlaiku guļ atpakaļceļā vakarā:D, kašķēties nav spēka.

Dzejasdienu brauciens ar kuģīti mani ir iedvesmojis uz vizināšanos kopā ar puiku. Kā izrādās, kuģīši nekursē pēc saraksta, un uz jūru arī neviens nebrauc. Nu labi, uz kaut kāda kuģīša tomēr uzkāpjam, tas brauc ap Zaķusalu u.tml. Bet bērns iemūk salonā un palūdz man kinderolas kurmīti, ar ko spēlējas visu ceļu , kamēr lielie jūsmo par ainavu. - Tā viņš jūtas drošāk, - domā viņa tētis.