Nujā, bet, ja tavam bērnam šitās sāpes nav, tad varbūt nav tik traki. T.i., sāp jau tev, atceroties savu bērnību, nevis sīkam, to piedzīvojot ar normālu "life is life" attieksmi. Vismaz tā ir man ar manējo - es pārdzīvoju, a viņš neko neņem pierē.
Kamēr tas nesačakarē bērnam dzīvi (piem., sacepusies mamma pieņem Lēmumu, balstoties, teiksim, uz skolas formu, kas bērnam varbūt ir diezgan pofig), tikmēr jau labi.