Es biju bēdīga, bet tagad esmu priecīga, jo māsa mani aizveda uz Pelagejas koncertu Dzintaros. Man ļoti, ļoti patika. Pērn es arī biju ar M, bet šogad patika pat labāk, iespējams, tāpēc, ka šoreiz bija dārgas vietas ar siltumu un atzveltnēm, kā arī es visu labi redzēju, sejas un visu. Patika, ka dziedātāja, kura profesionāli, šķiet, var dajebko, dara to, kas viņai pašai patīk, un dara sirsnīgi, visu koncertu riktīgi nostrādāja, ar prieku, un mīlīgā runāšana ar skatītājiem manuprāt arī bija no sirds (nē, es cienu arī Zemfiru, kura man arī ļoti patīk un kura pateica, lai izslēdz zālē gaismu, jo negrib redzēt tos purnus, bet cik jauki tomēr, ja skatītājus sauc par miļiņkije). Šis ir gadījums, kad reāli kruta māksla apliecina dzīvību un tas nav ne saldi, ne stulbi, jo ir augstā līmenī. Ой, Радуйся, земле - Развеселый Божий Сын, Божий... народился.