Sasodītā fizioloģiskā atmiņa ir likusi nodrebēt un sirdij stiprāk sisties, bet pēc tam izrādās, ka bezmaz vai nav par ko runāt, ja nevar runāt par to, kas uz sirds. Vismaz bez kārtīgas alkohola devas divatā. Bezsaturīgi jociņi, stāsti par jaukiem piedzīvojumiem kopā ar kādu citu - un es kā vienmēr, kā kādreiz cenšos turēt līdzi un spēlēt pretī ar to pašu, pastāstīt kaut ko līdzvērtīgu, nevis pasaku godīgi, ka man tas sāp. Tik sasodīti ilgi esmu izlikusies un arī tagad izliekos, ka man nesāp, ka neesmu greizsirdīga, ka neesmu privātīpašnieciska - bet es esmu. Un ko gan es gribu - pēc mūsu nosacītō attiecību nosacītajām beigām es taču biju tā, kas apprecējās, kam piedzima divi bērneļi utt. Viņš ilgi bija viens.
Vai man būtu vieglāk, ja es pateiktu viņam, cik daudz viņš man nozīmējis, ka man žēl vēl tagad, ka man ir sajūta, ka esmu nokavējusi ar savu klātbūtni, jau sen sen pirms 15 gadiem nokavējusi, ka neesmu varējusi iespraukties kādā vietā kā spēlē, kur viens lieks un paliek kājās?
Es aizgāju citu ceļu; velns, ko es tagad gribu? vai es gribu, lai spējam tikties un man nesāp? Vai tomēr - ja godīgi - izdzīvot nenotikušo un tad atgriezties tagadējā dzīvē? Vai atpakaļceļš maz būtu iespējams?

Piezvanu pie durvīm un bērni mammina tā, ka izklausās - viņu ir vismaz desmit. Kā putnēni ligzdā.