Varbūt tas ir pedagoģiskās prasmes trūkums? Man ir bēdīgi, apzinoties, cik ļoti nodarīju pāri saviem brāļiem, neprotot sakarīgi (galvenais pacietīgi!) pasēdēt pie viņu mājasdarbiem un izskaidrot, bet aurojot un krāmējot "jau pēc pirmajām 5 minūtēm". Tad sevi attaisnoju, ka pati biju bērns un dumja man tāpat nav pedagoģisko prasmju nekādu. Galu galā, visas šīs lietas prasa zināmas iemaņas, kā noturēt uzmanību, ļoti daudz pacietības un tamlīdzīgi, kas piemīt tikai nedaudz cilvēkiem (tāpēc jau labu skolotāju ir mazāk nekā sliktu).