Bijām Grīziņkalnā slidināties. Šausmīgi smuka diena. Es jau katru ziemu rakstu, kā man patīk šitāds laiks, ja ir - sniegs un sals un saule. Vienu brīdi atkritu uz muguras un redzu koku zarus no apakšas un debesis, kolosāls dziļums, augstāk pāri pārslīd kaija, uz īsu mirkli ieduras nu tāāāda laimes sajūta, pēdējo reizi tādu dabūju 2005. gadā līdzīgā situācijā, acīmredzot kaut kāds nosacījuma reflekss, sniegāguļamā debesīsskatāmā laime.
Atpakaļceļā tomēr diemžēl sakašķējāmies ar dēlu. Tagad vedīšu meitu uz kino, uz to stulbo princesi un vardi, ko mierīgi var nokačāt, bet viņai pienākas kino ar mammu.