Vakar bija jauks vakars.
Vispirms mani uz ielas panāca kolēģe, ar kuru pēdējo gadu daudz sanāca kopā strādāt. Izstāstīju visu, kā ir, saprata, šķīrāmies tā gaiši uz stūra.

Tad gāju uz izstādes atklāšanu, mākslinieks ir sens skolasbiedrs, tas, kurš ilgi bija mūks un gandrīz izmācījās par priesteri, bet pēdējā brīdī pārdomāja, atgriezās Latvijā, iestājās no jauna akadēmijā, vēlāk apprecējās ar kursabiedreni, tagad viņiem ir divi mazuļi. Man vēl iekš Slēpotāji bučojas sniegā ir dzejolis par šo puisi, rakstīts tajā mūka laikā, par to, kā es viņam pozēju diplomdarbam, man toreiz bija tāda humpalu blūze ar ķiršiem, tagad teiktu vintage, un gari melni svārki, un copē saņemti mati, man bija deviņpadsmit gadu, un es stāvēju pagriezienā, rokās nobružāta sudrabota paplāte no skolas kluso dabu rekvizītiem, un uz tās tāda pati kafijkanna, un fonā tāda Rembranta tumsa.

Tagad viņš glezno apmēram tāpat, tikai ir vēl vairāk izkopis savu stilu. Reālisms vispār pizģec, krutāk nekā Polis, katrā ziņā siltāk un dzīvāk. Klusās dabas, interjeri, madonnas ar bērniem, bet nu bez manierisma, tīra manta, kolosāla atdeve. Bišķi koncepciju vajadzētu un aizietu uz urrā. Bet viņš vienmēr ir bijis tāds nepretenciozs frīks, daudz trakāk nekā es. Tad vēl viena tāda sviestaina glezna, formāli izskatās kā socreālisms, bet saucas Pasludināšana. Jaunava Marija džinsiņās un džemperī, eņģelis strādnieka kombinezonā, un interjers tāds padomju laiku, tipisks 60-to gadu skapis bīdāmām durvīm, grīdā tajā oranžbrūnajā krāsā. Pozējusi esot sieva, un drīz vien tiešām uzzinājusi, ka gaida bērnu, un nevarējusi vairs nostāvēt.
Man visvairāk patika, kā dažās gleznās gaisma krīt.

Nu lūk, un tur mēs stāvējām un runājāmies, un man kaut kas atnāca vaļā, laikam vīns palīdzēja, bet varēja runāt, it kā nebūtu bijuši visi šie gadi, it kā mēs atkal būtu skolā un mēs būtu viņa pāraugušās, bravūrīgās klasebiedrenes, tikai kaut kā patiesāk un vienkāršāk. Mēs runājām par maģistra darbiem, ka viņš ir dabūjis deviņi, jo slikti uzrakstījis teoriju, un es brīnījos, ka viņiem vērtēja abus kopā, jo mums bija viena atzīme par mākslu un tad vēl rakstudarbs atsevišķi, bet viņš saka, jums jau tur nekas nebija jāraksta, es sašutusi, tu ko, es uzrakstīju 52 lapas! un tad viņš saka, atzīmēm nav nozīmes, bet pats atceras, ka skolas diplomdarbā - tajā kur es biju uzgleznota - dabūjis desmit, viņš tak bija teicamnieks un skolotāju mīlulis, bet neviens neskauda, jo viņš visu darīja no sirds; te nu bija, atzīmes viņam aizmirstoties. Es skolā dabūju 7, es skolā vispār skaitījos slinka un nemotivēta, apmēram tāpat kā tagad darbā, bet toties akadēmijā es ļoti centos un diplomdarbā man bija 10, to es vakar viņam nepateicu, bet padomāju gan, jo atzīmēm tomēr ir nozīme, vērtējumam vienmēr ir nozīme, arī nevienmērīgam vai netaisnīgam, un arī atzinībai vienmēr ir nozīme.

Pēc tam mēs dzērām kafiju ar Lauru, man joprojām bija vaļā, es šoreiz šausmīgi daudz runāju, vīns tomēr kolosāli palīdz, un tad vēl tā jaunā brīvības sajūta. Es jums vispār izteikt nevaru, cik es jūtos laimīga un atvieglota. Un es ne drusciņas nekaunos, ka neizlēmu pati, man tā naudas starpība atrisināja vienu būtisku problēmu, un es vispār šito notikumu uztvēru kā Dieva gribu un palīdzību, kā atbildi uz lūgšanām, nopietni, es protams apzinos, cik tas izskatās labākajā gadījumā aizkustinoši, pašai pēc brīvas gribas šitā iekulties un tad vēl netikt saviem spēkiem ārā, bet nu mācība man būs - vajadzētu teikt āmen, bet sirdī ir alleluja.

Un es neslēgšu šito ierakstu.