Es jums pastāstīšu kaut ko šausmīgu. Kad mēs braucām prom no Saksnām, mēs aizmirsām iznest "parasto" miskasti. Mēs to sapratām pēc kādiem 60 kilometriem un nolēmām atpakaļ nebraukt. Pēc citiem māksliniekiem rezidencē palika kafija, milti un pasteļi, bet pēc manis - smirdīga miskastīte. Tagad mani ieliks viscūcīgāko viesu, vislielāko demolētāju sarakstā un nākamreiz noteikti vairs neaicinās rezidēt.

Redziet, šādās mājās parasti pašiem pēc sevis ir jātīra, nekāds stafs, kas to darītu, nav paredzēts. Un prātā man skan Blondās biedējošie vārdi par soda naudām un rēķiniem, kurus piesūta tiem, kas neiztīra. Labā atmiņā palicis, kā mēs tīrījām iepriekšējo reizi, un kā Blondā un Citronmētra, kuras palika visilgāk, beigās esot tīrījušas vēlreiz, un vēl pārtīrījušas pēc mūsu toreizējās delegācijas vienīgā puiša, kurš mita, jā, tieši mazajā mājā, tur, kur šoreiz mēs ar Mārtiņu. Pilnīgi dzirdu Blondās bargo, ironisko balsi sakām, ka vīriešiem, protams, šķietot, ka tualete nav jātīra.

Es šoreiz godīgi iztīrīju tualeti. Es nomazgāju arī plīti, un Mārtiņš visu izsūca ar putekļu sūcēju, un daļu grīdas es arī izmazgāju. Mēs iznesām visus dalītos atkritumus, salikām pa īpašajiem nodalījumiem šķūnītī gan stiklu, gan metālu, gan kartonu, gan papīrus, gan abu veidu plastmasas. Bet ko tas līdz, ja virtuves skapītī palika maisiņš ar parastajiem atkritumiem. To sapratuši, mēs saskatījāmies kā vainīgi bērni. Protams, es sevi mierināju, cik tur tā darba, un redzēs taču, ka netīšām aizmirsts. Bet vienalga iztēlojos, kā no rīta uz darbu atnāk Valters vai Annaluiza, kā ieiet savākt palagus un palūkot, vai viss ir labi pirms nākamā mākslinieka atbraukšanas, atver virtuves skapīti un ierauga neiznestos atkritumus. Taču tas tomēr būtu labāk nekā tad, ja neviens tos nepamanītu, skapīti atvērtu nākamais mākslinieks pirmdien vai pēc nedēļas, atvērtu un šausmās sastingtu.

Nuja, es biju tā, kas ieteica to darīt pašās beigās. Un es biju tā, kas šais beigās sapņaini skatījās pēdējo saulrietu, kamēr Mārtiņš vēl nervozi skraidīja ar pēdējiem plastmasas atkritumiem, radīdams manā apziņā iespaidu, ka ir aiznesis arī parastos.

Un vismaz kādus trīssimt vai četrsimt kilometrus, bet varbūt pat vēl ilgāk kā ēna mums sekoja šī miskaste. Atpakaļceļš nebija vis tik brīnišķīgs kā turpceļš. Iespējams, arī tāpēc, ka šoreiz mēs braucām visu nakti bez gulēšanas un vairākkārt sastrīdējāmies. Saule mums aizmugurē lēca, lēca un nevarēja uzlēkt, jo mēs braucām uz dienvidiem un vēl lejā no kalna. Tā parādījās tikai pusceļā. Mārtiņš nervozēja par to, ka no rīta modīsies visi zviedru jāņotāji savos treilerīšos, piepildīs ceļus un mēs nepagūsim uz prāmi. Bet pēc kādiem divsimt kilometriem treileri izbeidzās. Tad sākās pilsētas, kurās daļa cilvēku vēl jāņoja. Un tad pilsētas, kurās tikko bija aizgājuši gulēt. Vienā uz ielas mētājās ļoti daudzi salocīti velosipēdi. Citā dragreisa pēdas.

Par spīti visam, divas piejūras pilsētiņas agri no rīta izskatījās jaukas. Sundsvall (līdzīga Liepājai) pašā centrā pa rātslaukumu un gājēju ielu ļoti skaista blonda meitene oranžā kostīmiņā brauca ar atkritumu savācēju. Pēc tam jau bija liela diena, tuvāk Stokholmai miskaste beidzot atstājās, bet mēs vienalga bijām pārguruši un kašķīgi.