Bijām diezgan ekstrēmā kāpienā pa mežainu klinti uz augšu. Sākās ar to, ka no ceļa redz lejup pa klinti gāžamies - es pat nezinu, ko, šauru ūdenskritumu, vai. Turpat blakus lejā mežā stautiņš, kurš ietek ezerā. Nu un Mārtiņam, protams, vajag apskatīties tuvāk to, kas gāžas no klints. Nospriežam, ka strauts ir viens un tas pats, un tik kāpjam gar to uz augšu. Ceļā visādi slapjumi, bedres, krituši koki. Kāpām ilgi, meklējām sausāku ceļu. Vietām varēja labi iet pa strauta veco gultni. Sabaidījām irbītes ar visiem bērniņiem. Uzkāpām diezgan augstu, atradām pat taku, kas tā rāmi horizontāli iet pa augšu, bet klintij netuvojas. Strauts mierīgi tek blakus, arī jau daudz lēzenāk. Nez, varbūt viņš tādā spirālē ap klinti gāja. Nekur citur to klints čuriņu neredzēja no meža iztekam. Bēdīgi kāpām lejā, nez, varbūt vajadzēja iet tālāk pa to taku. Kaut kas tur nebija kārtībā. Bet pastaiga forša.